visi droši vien zin - es negribu pieaugt un droši vien tūlīt nonākšu nelielā pretrunā ar sevi, bet viss.
es gribu, lai rīt es pamostos savā 12tās klases izlaidumā. jā, laižot garām visus skaistos mirkļus dzīvē, skolā, ballītes, visu, vnk lai šitais būtu galā.
ieejot vidusskolā man vienīgā doma galvā ir what the hell am i doing here? i dont belong here.

bet tā jau man gāja labi un bija rpieks visus redzēt.

es atradu savu balto šalli. paldies dievam (un citām mistiskām dabas parādībām), jo ar viņu ir ērtāk un nav bail saaukstēties un ir silti.
pirmā īstā skolas diena aizritēja gaužām veiksmīgi, ieviesa nelielas pārdomas, nedaudz riebumu, bet tā jau ir labi.
bet laurai taisnība - sajūta, ka kopš pirmā septembra pagājusi jau nedēļa. vismaz.

tikai vēl es nonācu pie secinājuma, ka nu viss. pietiks muļķoties - jāiepazīst savus klasesbiedrus. visus (nu varbūt ar ļoti, ļoti minimāliem izņēmumiem). un ne tikai klasesbiedrus.