ehh. nu pamosties no skaļas trauku mazgāšanas man nekad nav paticis, īpaši, ja pirms tam bija tik jauks sapnītis, kā šonakt.
pusi jau neatceros, bet īsumā - gājām staigāt ar mammu, mammas draudzeni (varbūt vairākām), vecmāmiņu un spriežot pēc vēlākiem notikumiem arī annu un agnesi. aizgājām līdz kaut kādām mājām, pa starpu mana 75 gadus vecā vecmāmiņa izstātīja, ka viņai ir piedāvāts darbs veikalā un viņa apsvēra viņu pieņemt, redzam 2 nepieķēdētus riteņus. pazīstamus riteņus. nu neko, ejam tālāk, mīklainā veidā nokļuvām kaut kādā tornī vai, nu tā bija vieta ar kāpnītēm un sienām. un nāk lejā bars ar pazīstamiem cilvēkiem, viņi tur arī nsotājas tur, kur mēs gaidījām, kad viņi nokāps un daži no viņiem laikam sāka runa't ar dažiem no mums (tajā brīdī jau tur bija tikai cilvēki no manas klases un tie cilveķi, mana ģimene mīklaini izgaisa) un vienā brīdī vioens no viņiem man jautā 'liena, kur ir mans ritenis?' lienai, protams, iestājas šoks, ka kāds zin viņas vārdu, bet nu atbilde 'nūū.. ārā' tomēr sekoja. tad tas pats cilvēks (agij, ja tu lasi - bmg) teica 'tagad man mamma nedos naudu vairāk' vai kaut ko tādu, jo man šķiet, ka otra riteņa īpašnieks kaut ko par to, ka varētu būt pazuduši riteņi ieminējās.
labi,t ad visi pazuda un es biju pie kaut kādas dīvainas iestādes (daba apkārt kā pie līvkalniem siguldā, bet tie nebija līvkalni un kāpnes bija otrā pusē) un es gāju ar savu riteni pie rokas, jā, vinām bija tukšas riepas un šķība stūre, bet vienā brīdī es izdomāju, ka jābrauc un nezinkpc ar viņu vēl varēja pabraukt, es nokļuvu pie kāpnītēm.. un trauku skaņas mani pamodināja.
i never have dreams, but when i do, they are the weirdest thing evah.