tieši, tieši tikko atgriezos no beļģijas.
jā, konkursā baigi forši (1. vieta), orēkstris tas pats kas vienmēr, viss baigi labi, festivāls arī fantastisks - viss pārdomāts, nu tā vnk super. varbūt varēja būt mums labakas viesnīcas, bet tā jau ir tikai maza, maza detaļa un ir vienalga, kur tu esi, galvenais - ar ko tu tur esi.
šoferīši bija nedaudz werid. nezinu nevienu, kas starp navigatoru un karerti mūsdienās uzvēlētos karti (jā, ģeo skolotāji neskaitās)
viss brauciens kaut kādā dīvianā veidā šķita kā kaut kāds long way back home. grūti izskaidrot, bet sajūta tāda bija, sākot jau ar to, ka jau rīgā, iekpājot autobusā likās, ka braucam mājās, nevis kaut kur prom. un sajūta ir kaut kāda savādāka tagad, ne tāda, kā bija pirms tam, nezinu - labi vai slikti.
un atkal domāju - braukšu es nākošreiz vai nē, vai iešu vēl uz mēģinājumiem, vai vedu savu lielo kasti (čells vārdā) atpakaļ uz siguldu. laikam jau ka palieku, bet es nezinu, es pat īsti negribu meklēt sev kopīgo ar cilvēkiem, kas vienkārši nodzer 7 dienas no vietas un ne tā pa vienam aliņam. da labi, jā, pirmā dienā, pēc konkursa un pēdējā vakarā - ok, bet, nolādēts, katru dienu?! tur kaut kas nav kā jābūt.

un tagad man ir prieks, pirmo reizi peč brauciena, ka esmu mājās, ka man ir tēja, mūzika, netīro drēbju kallns istabas vidū un nav neviens, kas ievēros un domās par to cik daudz un kur un kā es guļu.

galvā tikai skan long way back home, long way back home nezinu no kurienes es to izrāvu, kur es to dzirdēju un tikai apr ka'diem 60% saprotu kāpēc, dīvaini. tagad gaidu, kad atnāks apgaismība. ceru, ka atnāks.