aizgājām šodien uz melno gulbi, fantastiska filma, kas radīja ļoti dīvainas un neaprakstāmas emocijas, man šķiet, ka man patika, bet 100% droša par to es neesmu, jo tās emocijas man filmas beigās.. mjām.
un ja natālija par šo filmu nedabūs oskaru, tad pasaules gals tik tiešām tuvojas.
vienmēr, kad es skatos kaut kādu filmu, kur kāds jūk prātā, man kaut nedaudz, bet ir sajūta, ka tas notiek ar mani. droši vien pareizāk būtu man tādas filmas neskatīties, bet man patīk un man tomēr vienmēr prasās uzzināt kas un kā tur notiek.
sapratu to, ka lai sasniegtu savus sapņus ceļā vari stāvēt tikai un vienīgi viens cilvēks - tu pats. un es ceru, ka tā tad arī bija lieta, ko man gija jāsaprot no šīs filmas.
starpcitu man vēlaizvien patīk balerīna sun man žēl, ka es tāda neesmu.