atzīšos, ka atkal nezinu, ko gribu, kāpēc gribu un vai vispār kaut ko gribu.
dzīve ir viena ļoti, ļoti dīvaina un neizprotama lieta, un dažas citas lietas iekš tās arī. bet tur īsti neko nevar darīt. jāļaujas vienkārši plūsmai un reizēm 'visums grib tev kaut ko pateikt...' pat ir tīri labi un vajadzīgi.

Every time I rise I see you falling.

īstenībā šis ir visai beztēmīgs un dīvains ieraksts.

nu ar lecamauklu vairāk nevarēs lēkāt. žēl.
bet man tiešām žēl manu kaimiņu grieztu :|