tie rīta sapņi jau vienmēr ir baigi dīvainie.
bet šoreiz man bija kaut kāds bezsakarīgs, kura vietu un tēmu, un personas īsti neatceros, zinu vien to, ka runāju ar 1 džeku, bet viņš izskatījās pēc cita džeka.
nu kaut kā dīvaini.
un pēc tam man radās dīvaina ideja, ka vajadzētu ar to džeku parunāt (bet par mnai pasmējās, ka nesanāks, jo es taču nezinu, ko lai saka)

noskatījos beidzot remember me, visi pēdējā laikā runā par raudfilmām, man savajadzējās noskatīties (es veksmīgi biju izvairījusies līdz šodienai).
vispār baigi patika. ja tā nav krēsla - patinsons ir labs aktieris.
baigi, baigi patika man tā filma. un vienīgais, ko es varēju pateikt vietā, kur veidotāji bija paredzējuši raudāšanu bija 'ohh no' (nu bet ne sarkastiski) & tad es sāku raudāt vietā, kur meitenīte ar tēvu sadevās rokās.
brīdi prims beigām man pat likās, ka tur nekas slikts nenotiks. un es vēlreiz sapratu (jocīgi, ka tieši par to pirms filmas aizdomājos), ka viens mazs notikums noved pie kaut kā neprognozējama un vispār savādāka. viņš nebūtu nomiris, ja vien nebūtu pagrūdis tās stulbās meitenes galdu, izsitis stiklu un nonācis cietumā, vai arī ja būtu turpinājis ienīst dzīvi un tēvu.
ehh. bedzjēdzīgs ieraksts un mans talants ir zudis - emocijas aprakstīt vairs nemāku vispār. tagad jākļūst par bārmeni.