jūtos šodien kā kuce, bet vismaz man nav sajūta, ka būtu tāda vienīgā.
vēl šodien nomira freimanis. un es nevaru tam noticēt, nezinu, kāpēc. un tagad es gribu zināt, kā viņi šito ugunsgrēkā izvilks...
un aij, šodien vispār kaut kā dīvaini, kaut kas nav tā, kā vajag.

es atcerējos to laiku, kad domāju, ka reiz būs tā, ka tad, kad man paliks skumīgi būs kāds, kas pāris min laikā vnk atrastos pie manām durvīm un samīļotu mani.
tā taču nekad nebūs. beidz vienreiz sapņot, liena !

es atceros, kā reiz slēpos blogā, tad twiterā, tagad man viars nav kur slēpties vispār, ko es daru un darīšu nezinu.
varbūt man izdzēst viņus visus?
bet nē. man tas viss pārāk patīk.
es vienkārši gribu izņemt pāris lietas no savas atmiņas, pagātnes un vispār pasaules vēstures.
un pie reizes kļūt par citu cilvēku, pati pat nezinu kādu.
es gribu psihologu.