reizēm nakts vidū fakts, ka neviens nav on, bet es esmu iepriecina, bet 5dienās tā sajūta ir vnk '4ever alone' .

raudāt gribās, TIK ļoti saņemties nevar.

palasiju tādus vecākus (precīzāk gadu vecus) ierakstus un sapratu, ka esmu identiski tajā pašā vietā, nē bet pilnībā, 100% tas ne par ko labu neliecina.
un tas vēl leicina par to, ka es vnk esmu nolemta visu mūžu palikt šitāda, lai kā man tas riebtos.
kāds vēl atcerās, kā mēs pierunājām kādu citu nemainīt klasi un skolu? gan jau, ka īstenībā nepierunājām, ebt vismaz mums tā teica. es gribētu, lai tagad kāds pierunā mani. ehh.
gribu savu veco virtuvi un to vēlo vakaru, kad mamma mums ar kaču cepa šokolādes kūku.