jāsāk pierakstīt savas gudrās domas, savādāk aizmirstās.
vienmēr ir tā, ka es skaļi saku, ka nebūs laba atzīme, es iekšēji jau iztēlojos zemāko, kas var būt un augstāko, kas var būt un kaut kā jokaini tieši šajā skalā iekļaujos. man pat šķiet, ka pēc fizikas olimpiādes es kaut kā jau zināju -būs vieta, vai pirmā apr to vēl varētu domāt, bet to, ka vieta būs es zināju.
kaut kā līdzīgi ar ar džekiem - es saku "he wouldnt like me in 100 years" bet iekšēji ir tā doma, ka patiktu gan un nemaz ne pēc tik ilga laika. ne jau tikai par 1 džeku tādas domas.
kaut kā dīvaini es runāju un domāju. prātā nāk rindiņa no dziesm,as bet nevaru atcerēties, kādas dziesm,as so labāk nē.