visu dienu likās, ka ir 5diena.
nu neko. vakar vēlu, vēlu vakarā un šorīt neagri no rīta man bija tādi dīvaini sapņi, piem viens - mums nebija eksāmens latenē/mutiskajā mums bija šaušanā. atceros, kā tur stāvēja ieva un elīna un kaut ko pļāpāja, es sevi neredzēju - laikam šāvu. nezinu. neatceros, man šķiet, ka trāpīju. otru neatstāstīšu, nav jēgas, vajag aizmirst.
vēl nokritu un ļoti, ļoti stipri sasitu galvu. man bija doma, ka smadzeņu satricinājums, mammai arī, bet es neaizgāju pārbaudīt, neiešu arī, tāpat nogulēšu vius ned nogali, jēga pārbaudīt. un ja man pārbaudītu un pateiktu, ka ir - tieši sanāktu, ka nevar gulēt mājās, kaut kas jādara un tā. kaut kā tā kā agatei, kad viņai tieši uz koncertiem būs.
vēl mēs bijām zepsā karuseļšūpolēs (es domāju, ka tas ir karuselis, visi pārējie saka, ka tās ir šūpoles), bet atteicos no foršas, augstas iegriešanas, jo par to galvu tā kā drusku bail. ik pa brītiņam vēl iesāpās.
un tad vakarā mēs te sēdējām ar manu mammu, kačas mammu un kačas tēti un kaču (un mani) un ēdām kūku un tā (oh yeah - happy names day to my mom. again.)
visumā - ļoti jauka diena bija.

kāds vēl atceras, ka es vakar teicu, ka varētu sākt raudāt?
šorīt es pat laikam drusku arī paraudāju, bet neviens jau neredzēja, pat es pati tā īsti nē, jo neviens nebija apkārt un man bija saulesbrilles.
vispār saulesbrilles man bija visu dienu, vakarā noņemot man bez viņām sāpēja galva, tāpēc uzliku atpakaļ.
aij bļāviens dažreiz es sevi tiešām ienīstu.
un gribētos, lai džeksonbrillēm vispār neverētu redzēt acis cauri.

ilgi nebiju uzrakstījusi tik garu vēstuli bez smailijiem, pat rakstot neievēroju, jūtos dīvaini.