vizuālajā šodien sinča atrada savu 5tās klases darbu, kurā bija katrs no tā brīža klases atsevišķi.
tie darbi toreiz likās tik labi, bet tagad skatoties šķiet galīgi draņķi, bet tas tā. manējie arī, tikko pārbaudīju.
bet fakts, ka tā bija 5tā klase un kas toreiz bija mūsu klasē.. cilvēki nāk un iet, bet lielā mērā mēs esam palikuši, turklāt palikuši tādi paši kā bijām, vismaz man tā šķiet. un vienmēr šķiet - ārprāc! 9 gadi, visi ir 100% mainījušies, bet tā jau īsti nav. viss kaut kādā ziņā mainās un tajā pašā laikā - nemainās nemaz.

ar katru dienu arvien vairāk nāk virsū sajūta, ka ĀRPRĀC - te ir palikuši tikai 2 mēneši, skaitpt no rītdienas tieši 2 mēneši līdz izlaidumam. thats soo scary. atstāt viņus visus, nē nu jā - būs jauni cilvēki, bet lai kā es savējos reizēm ienīstu... es pie viņiem esmu nereāli pieradusi.