aizgājām šodien ar māšeli uz The Imaginarium of Doctor Parnassus.
man N E R E Ā L I patika. tāpat kā ar betmenu.
šī filma arī izraisīja iekšā baigās pārdomas. pat aprakstīt nevar.
un es ļoti, ļoti, ļoti gribu iet vēl.
un hīta tur bija daudz, daudz vairāk kā es biju domājusi. un man tas patika. ļoti patika.
filma būtībā par ļauno un labo. man patika "sātana" atveidojums. daži to pat nesauktu par sātanu, bet tas bija. tas ir mans mīļākais ļaunā atveidojums - melnas drēbes, melns katliņš, cigarete un kaut kas tāds... bet labais šoreiz nebija dievs. tas bija mūks, kurš saderēja ar sātanu, ali kļūtu nemirstīgs un tad atkal, lai kļūtu mirstīgs un būtībā nevarēja izdzīvot bez sātana. sātans to glāba visos iespējamos veidos no visām iespējamām lietām un vietām.
manā uztverē.
es gan nesaderētu uz neko par saviem bērniem vai ko tādu, bet viņš jau nevarēja zināt.
un manā izpratnē tas, ko viņš beigās izdarīja ar toniju... tā vienkārši nevajadzēja. bet būtībā tas bija labi. es nebūtu paredzējusi, jo parasti labais izdara labo, nevis paklausa ļauno.
vairāk šitādas filmas.
būtībā tas, ko es urakstīju ir galīgs bezsakars, bet es tikai skaļi domāju.
gan jau pēc 5-10 gadiem es domāšu savādāk, bet šobrīd ir šādi un es to negribu mainīt.
būs šitā manu filmu topa augšgalā, būs.