palasīju māsīčelēm kkādus vecos ierakstus.
viņi ir tik nolādēti forši.
kāpēc visi mani ieraksti vnm sanāk tizli?
grib'tos sevi mainīt par 180 grādiem, bet tas nekad nesanāk.
nē nu es varu turpināt censties, jā.

vienā brīdī aizdomājos par bailēm šodien.
tagad turpinu domāt.
man vispaŗ ir daudz baiļu, tā es vismaz parasti saku, ebt nu tā patiesībā nav.
I mean - tās nav bailes. tas ir vienkārši... nu to nevar aprakstīt.
laikam man reizēm ir bail pateikt savas domas un aizvainot cilvēku.
manas lielākās bailes laikam ir tikt pamestai, aizmirstai kaut kur. atstātai, vienai.
vēl man ir nereāli bail palikt resnai, neglītai [yeah - like tas jau enbūtu noticis]
daudziem ir bail nomirt. ja godīgi-šobrīd man nav sajūta, ka būtu šīs bailes. pirms mēneša es vnk sapratu "šitā es nenomiršu." kaut kādā situācijā un arī bailes no nāves pazuda. es ceru, ka drīzumā atgriezīsies.
man bieži ir arī bail kaut ko stāstīt par sevi. bail, ka es pastāstīšu par daudz un tad kāds to izmantos pret mani.
es šobrīd uzticos 100% vienam cilvēkam. lai gan tie varētu arī nebūt 100%. es sevi slikti pazīstu, nevaru pateikt.
man gandrīz vienmēr ir bail kļūdīties, kaut ko izdarīt nepareizi, sajaukt, nojaukt. es to gandrīz vienmēr paslēpju gan.
tas nav viss. gan jau. bet nu visam man vajdzētu nedēļu, varbūt vairāk.
anyway - now u know.

maita !
nevajadzēja teikt.