jau otro dienu es staigāju katrīnas jakā, vinā amnā džemoerī.
un no rīta zane tā ienāk un saka minkai
- tev tā jaka labi izskatās.
- tā ir mana jaka. viņai visas manas drēbes labi izskatās :D [es teicu]
- tā, kas tev mugurā neizskatītos.
- bet tā jau ir viņas :D
tā vel bija jaukā daļa.
dabūju primajā semestrī 5 krievu valodā. YAY. so es laikam envienā normālā skolā netieku.
žēl.
visiem noteikti tagad šķiet, ka es esmu baigā perfekcioniste, ka man vajag, lai visur būtu augstas atzīmes.
bet tā nav. es vienkārši gribēju tikt skolā un tagad droši vien dēļ tās krievu valodas netikšu.
tagad to laikam zin visi skolas skolotāji, ja vēl nezin -rīt zinās.
jo es vienai pateicu.
bet es tak neiešuu lūgties krievenes učenei "lūdzu, lūdzu ielieciet 6, man vienīgais priekšmets kur zemāk". bet es vienkārši nelūdzos. no tā nav jēgas. tas ir stulbi un pazemojoši, ja vinā vēl teica, ka savas domas nemainīs un ne jau man kaut kādu sūdīgu grāmatu iedod.
man ne visai patīk, ka man pievērš uzmanību, ka izsauc visas skolas priekšā.
moš tāpat dēļ bioloģijas izsauks. bet vienalga jau.
un es nepiekrītu latviešu valodas skolotājai tajā ziņā, ka es padodos pārāk ātri, noskaņoju sevi negatīvi pārāk. bet tā nav. nu ne jau pilnībā.
ai bet šobrīd man vienkārši ir žēl, ka es netikšu skolā un man ir sajūta, ka visa dzīve ir sagrauta.

un no rīta es dabūju tunissai dāvanu karti no mamas.
neesmu droša kāpēc un par ko.
prieciņš jau ir.
galīgi gan neesmu pelnījusi un pa 20ls neko diži tur izdarīt arī nevar, bet prieks vienalga.
un vinā nebūs 3 dienas mājās.
un es nevarēšu pasūdzēties par to krievu valodu.
bet tāpat jau vairāk neko envar mainīt.