man šķiet šī bija otrā reize manā mūžā, kad es aizgāju no studnām jo es esmu slima...

kad es dzirdēju, ka Ledger tomēr iedeva oskaru, es apraudājos.

jo man nepatīk dzīvot. vai vispār izlikties, ka es kaut ko tādu darītu.
man nepatīk, ja par mani smejas, ja uz mani dīvaini skatās, vai izsaka pašsaprotamas, stulba sun bezjēdzīgas piezīmes.
un mn nepatīk būt slimai.
bet man patīk mani klasesbiedri.
atskaitot sintiju, viņas bandu un suņus.

pasaule iet uz galu.
un mums vienalga.

reizēm es vienkārši gribētu, lai mana dzīve varētu būt 5 minūtes garāka.
5 minūtes uz atpakaļu.
nu nejau jo man patīk kombinācija 11.06, 5 minūtes vienkārši daudz ko izšķir.
vismaz manā dzīvē.