and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love
April 17th, 2013
11:32 am
Mēs esam labi iekārtojušies, Rafael. Starp mums ir visi pasaules ceļi, visas pasaules pilsētas, visi pasaules gadalaiki un pērnā gada lapās, brūnās un kraukšķīgi sausās, guļošā zeme. Katrs savā zemeslodes malā, mēs turam pirkstos vīna glāzes un smejamies tukšumam sejā. Mums ir mīļākie ar rokām, trauslām un skaistām, mums ir krekli un blūzes, un mežģīņu apakšveļa. Katrs savā polā mēs šķiram grāmatas un reizēm pavelkam zem rindām ar zīmuli, mēs dzeram kafiju tējnīcā pie apaļa galda, tumšu un rūgtu kafiju, smaržīgi kūpošu virs tases, mēs aizsmēķējam, klik, un aizejam pār asfaltu, pārlecot peļķes, kurās spoguļojas koki. Mēs esam tik labi iekārtojušies, Rafael, ka varbūt pat esam izbēguši tukšuma kreditoriem. Mūsu pieraksta adreses mainās ik dienu, un varbūt mūs tiešām vairs nevar sadzīt rokā. Dzīve mūs nepanāks, Rafael. Tikai skumjas.
12:44 pm
Pie Tevis tā ir labi iestaigāta taciņa, Rafael. Tā neaizaug ciet tik ātri kā citi soļu pamestie ceļi. Atliek tikai pašķirt pērno zāli, notraust skujas un čiekurus, un tā atkal aizvijas dziļi iekšā meža krēslā. Taciņa pie Tavas krūšu virsmas un smaržas, un siltā auguma, kas neatstāj starp mums vietu dzīvei. Toreiz ziemā Tu sacīji - kādreiz, kādreiz, kad mūsu vairs nebūs. Tu gulēji uz muguras un elpoji lēni, un es neko neatbildēju. Vēlāk mēs apģērbāmies un aizgājām, katrs ar savu visas pasaules aukstumu sirdī. Pāris dienu tas vēl neko nesaka, aukstums. Pāris dienu tas vienmēr paliek iesnaudies un kluss. Bet tad tas atkal pamostas, izstaipās kā kaķis un izlaiž nagus. Varbūt tam arī patiesībā pieder mūsu sirdis, Rafael. Aukstumam.