and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

12:05 pm

Es uzvelku Viņas augstpapēžu kurpes, Viņas vieglo auduma mēteli, glīti iekrokotu uz muguras. Kad eju, tas vējā plandās ap manu augumu. Es nopērku cigaretes un apsēžos uz lieveņa. Es smēķēju un birdinu pelnus Viņas stikla pelnutraukā, mirdzoši tīrā, reti lietotā, varbūt vispār nemaz. Man priekšā ir izpleties klusums. Kā jūra, kā okeāns. Tas vienaldzīgi skalojas ap manām kājām. Darbadienas rīts. Auksts un neiemīlams. Es esmu tik sveša. Viena. Kā kails koks ziemā, putenī. Mani satur tikai mūžvecas dzīslas, raupjas, apskretušas, bet brīnumaini ietiepīgas. Es atkal domāju par vēzi. Nē, drīzāk es miršu no skumjām. Vai tukšuma. Es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju Rafaelu. Es nevaru atsaukt atmiņā, kā tas bija.

• *

12:39 pm

Es atveru Viņas grāmatu. Ļauju lapām atšķirties nejaušā atvērumā. Viņa stāv trolejbusa pieturā pie Gaiļezera slimnīcas. Ir pirmais patiesi siltais rīts. Viņa vēro atkritumu savācēju. Viņš piebrauc mašīnā ar piekabi, iztukšo miskasti pie pieturas staba un sāk slaucīt ielu pie ietves malas, savācot nomestos izsmēķus. No ausīm uz leju viņam stiepjas balti mp3 atskaņotāja austiņu vadi. Viņš ļoti līdzinās Semam Vinčesteram Supernatural 1. un 2. sezonā. Matu krāsa, garums, tas, kā tie krīt uz pieres. Viņa vienmēr ir bijusi nedaudz iemīlējusies Semā Vinčesterā. Viņam pat piemīt Sema kustību noskaņa- stingra nepieciešamības apziņa, ar kādu viņš darbojas ar slotu. Viņa ir apburta. Viņai ļoti gribas pieiet viņam klāt. Tomēr Viņa neizkustas no vietas. Kad pienāk trolejbuss, Viņa iekāpj tajā un cenšas neatskatīties. Viņš ir pārāk jauns, pārāk skaists. Viņa turas pie staba trolejbusa salonā. Viņa ieelpo savas labās dzīves tukšību. Tā ir kā āra kafejnīcas ar pārāk perfektām puķu kastēm. Bez īstām nepieciešamībām, bez īsta trūkuma, bez īsta īstuma.

• *

04:48 pm

Viņa bija pēdējā, kas redzēja Rafaelu. Bija pavasaris. Marts. Atkusnis bija licis sniegam sarauties mazās, nožēlojamās kaudzītēs. No rīta viņi stāvēja Viņas pagalmā un skatījās katrs uz savu pusi. Saule iezagās Rafaela tumšajos matos un iekrāsoja tos pelēcīgus. Viņa nekad iepriekš nebija pamanījusi šo salto nokrāsu. Viņa atcerējās nakti, ko viņi pavadījuši kopā. Tev patīk mans pimpis, ja?- viņš bija iečukstējis Viņai ausī, un viņa elpa bija tik karsta uz Viņas kakla. Tomēr tajā nebija nekā piedauzīga. Ne starp viņiem. Jā- Viņa atbildēja, ieslidinot pirkstus viņa matos, tajos pašos matos, kas tagad saulē nespodri zaigoja kā ledus lāmas. Uz brīdi Viņa aizdomājās, stāvot šajā riebīgajā atkusnī. Viņa iztēlojās, ka viņiem kādreiz varētu būt dēls. Ar Rafaela tumšajiem matiem, bet ne ar viņa brūnajām acīm, nē, acis būtu Viņas- zaļganas un izteiksmīgas kā kaķim. Viņš paceltu dēlu rokās un grieztu uz riņķi. Apkārt vējā šalktu pļava. Viņa smaidītu un uzliktu roku uz viņa delma. Tas būtu brīnumaini skaidri. Kā atrisināts vienādojums. Tad Viņa aizdzina šīs domas un atļāva viņam iet.

Rafaels ir mūsu monētas otra puse. Ja mēs saliksim tās kopā, monēta būs vesela, un mums vairs nebūs, ko meklēt. Dzīve būs beigusies- Viņa toreiz ierakstīja savā melnajā grāmatā- Tādēļ mums ir jāļauj viņam iet.

Bet Rafaels nekad neaiziet. Ne pavisam. Ar to dzīve ir tik sūri kaitinoša.

• *