| |
[Feb. 17th, 2010|02:38 am] |
šodien ....kas bija šodien? jā, nekas nebija. manā dzīvē beidzot nekas nenotiek.
pa dienu uzrakstīja Daniels, apjuatājās, kā man ieta....vakarā uzrakstīja, ka tikko ielidojis rīgā un 40 min gaidījis to fuckin autiņu.
jā, un tad vairs neko.
mana ideālā versija būtu - ka ap 8 esot mājās, feisbukā ieraudzījis kartīti un panesies uz greizsirdību un tāpēc man neko vairāk neuzrakstīja.
hm...
ai
pietrūkst man viņa. tiešām pietrūkst.
bet galnais, ka tieši man uzrakstīja, MAN - ka viņš tās 40 min gaidījis autiņu. tas ir daudz. un prost ''ļubovņicām'' neraksta tāpat vien.
man jau ar māsu liekas, ka reāi viņš jau izturas pret mani tā it kā mums būtu attiecības, bet pats vnk sevi māna, mēģina skaidrot, ka neko negrib, lai arī patiesībā grib un kā vēl grib jo savā būtībā viņš ir vientuļš. un es esmu viņa kontakts, kas viņam neļauj justies vienam. viņam mani vajag. tikai viņš pats to vēl nav sapratis...
|
|
|
| |
[Feb. 17th, 2010|04:32 pm] |
esmu sākusi katru vakaru dušā berzēt kājas - pareizāk ciskas, lai neparādītos celulīts. mums jau sen tur plauktiņā stāvēja tas berzējamais rīks, pasūtījām no avon, bet kad berzē, tad arī tas jādara, kamēr paliek sarkans un roka arī piekūst, bet nu nevar pieļaut, lai tas dranķis uzmetas, jo pēc tam tad no viņa nevarēs tikt vaļā nekad, so.. skaistums prasa upurus, jā. un 5 kin uz katru kāju vienā vakarā jau var noveltīt. [tā es sev skaidroju...]
tad atkal kārtējā vilšanās. es tur dažreiz sēžu iekš oho. iepazinos tur nesen ar vienu nejēgā simpātisku vīrieti, bilde tieši manā gaumē, tāds brīvdomātājs, gari mati. pēc pirmajām vēstulēm arī - likās - nu inteliģents, izcili, ko vēl vairāk vajag! jau paspēju nopriecāties, bet tad.. jā jā, kā tad... kad sākam runāt par dzīvesveidu - sapratu, ka viņš man galīgi neder un viņam es nederu. viņš ir no tiem dabas mīļotājiem, ceļotājiem, pārgājienos gājējiem,... a es- ne tuvu. man riebjas gulēt teltīs - lai arī esmu to darījusi neskaitāmas reizes... riebjas gari pārgājieni.. un..nujā, skaidrs.
tad nu es te esmu viena tagad. jā. es esmu viena. tieši to es gribēju. un kā es jūtos būdama viena?...nekā. tukša.
ar to arī sevi apsveicu.
|
|
|
| |
[Feb. 17th, 2010|05:05 pm] |
es nesaprotu, kāpēc tās krievu pārdevējas nekad ar pirmo reizi nesaprot, ko es viņām saku.
šodien arī.
aizvelkos uz vietējo kulināriju pēc bulciņām. turpmākais dialogs skanēja apmēram šādi:
- ''Labdien!''
- ''Labdien.''
- ''Man, lūdzu,...khm..divas Vāverītes!''
- ''................kuras?''
- ''Nu šitās...'' [parādu ar pirkstu]
- ''Vāverītes?''
- ''Jā.''
- ''Cik? Vienu?''
- ''Divas.''
- ''Ko vēl?''
- ''Tad vienu maizīti ar kokosriekstiem.''
- ''.........kuru?''
- ''Ar kokosu. vienu.''
- ''Vienu?''
- ''Jā...''
- ''Viss?''
- ''Nē. tad vienu ar kanēli.''
- ''....Kuru? ar kanēli?''
- ''Jā...''
- ''Divas?''
- ''Nē, vienu.''
- ''Viss?''
- ''Jā... nē. ziniet, vispār iedotiet man vēl to vienu magoņmaizīti.''
- ''....................kuru?''
- ''MAGOŅmaizīti.............jā, vienu.''
- ''98 santīmi kopā.''
- ''Paldies.''
......................................................................
|
|
|