|
Feb. 17th, 2010|04:32 pm |
esmu sākusi katru vakaru dušā berzēt kājas - pareizāk ciskas, lai neparādītos celulīts. mums jau sen tur plauktiņā stāvēja tas berzējamais rīks, pasūtījām no avon, bet kad berzē, tad arī tas jādara, kamēr paliek sarkans un roka arī piekūst, bet nu nevar pieļaut, lai tas dranķis uzmetas, jo pēc tam tad no viņa nevarēs tikt vaļā nekad, so.. skaistums prasa upurus, jā. un 5 kin uz katru kāju vienā vakarā jau var noveltīt. [tā es sev skaidroju...]
tad atkal kārtējā vilšanās. es tur dažreiz sēžu iekš oho. iepazinos tur nesen ar vienu nejēgā simpātisku vīrieti, bilde tieši manā gaumē, tāds brīvdomātājs, gari mati. pēc pirmajām vēstulēm arī - likās - nu inteliģents, izcili, ko vēl vairāk vajag! jau paspēju nopriecāties, bet tad.. jā jā, kā tad... kad sākam runāt par dzīvesveidu - sapratu, ka viņš man galīgi neder un viņam es nederu. viņš ir no tiem dabas mīļotājiem, ceļotājiem, pārgājienos gājējiem,... a es- ne tuvu. man riebjas gulēt teltīs - lai arī esmu to darījusi neskaitāmas reizes... riebjas gari pārgājieni.. un..nujā, skaidrs.
tad nu es te esmu viena tagad. jā. es esmu viena. tieši to es gribēju. un kā es jūtos būdama viena?...nekā. tukša.
ar to arī sevi apsveicu.
|
|