365

Šodien sēžot autobusā (2 stundas un 40 minūtes uz muguras deformējoša krēsla) atkal bija krietna atelpas pauze. Pirmā puse pagāja lasot grāmatu. Kad grāmatas pēdējā 425. lapa bija izlasīta, nebija iespējams izvairīties no domu mutuļojošām emocijām. Vēl aizvien. Laiks protams dziedē. Tomēr, kamēr tas viss tik saasināti, ir mazliet grūti. Bet ceru uz laiku.
Mainoties ainavai aiz autobusa loga, prātā šaudījās neizpratne. Par to, kas tieši atkal tik ļoti aktīvi saasināja manu uzmanību. Viens notikums. Viens cilvēks maina dienu ritējumu. Domu virzienu. Un maina Tavu rītdienu. Un arī - palīdz saprast.
Tādā ziņā jāsaka paldies. Par to, ka tas palīdzēja man atkal atsvaidzināt to apziņu par manām vēlmēm. Varētu pat pielīdzināt tādam ilgstošam periodam, ko esi dzīvojis miglā. Kad itkā zini, ko vēlies, tomēr tad viena rokas kustība izgaiņā miglu ap Tevi. Rada tiešu skaidrību prātā. Viss tik skaidri saskatāms. Daļēji tas tā pozitīvi. Tomēr no otras puses ne tik pozitīvi, ja Tu apzinies, ka šī roka, kas izgaiņājusi miglu, ir tikai mirkļa sastāvdaļa un nekas vairāk. Gaistošs elements - mirklis - attiecībā pret bezgalīgi garo laiku. Un Tad šis mirklis attālinās. Un Tu zini, ka pietrūks šī sajūta. Jā.
Tās emocijas, kas ielīst Tevī. Attieskme. Vieglums. Tas viss.. Iespējams šobrīd tas ir saasināts manā apziņā, jo viss vēl gandrīz ar roku aizsniedzams. Gandrīz kā vakar noticis. Ar Laiku noteikti tas nosēdīsies. Izkristalizēsies un Tu sapratīsi, ka tā tam bija jānotiek. Tomēr šobrīd. Šodien. Šonedēļ, Tu (par spīti veselajam saprātam) kaut ko domā, kaut ko ceri. Tik nelietīgas prāta un sirds spekulatīvas spēlītes.