- 22.9.16 11:22
-
Paspiedu roku Vējonim, kad viņš to kaut kā dīvaini, stīvi un sāniski pasniedza. Iepazināmies. Rezervēti, bet laipni pasmaidīja un palūdza, lai pieskatu viņa meitu, kamēr viņš veikalā nopirks uzvalku. Blakus veikalam bija iela ar dzīvīgu satiksmi, centos noturēt fokusā visus četrus bērnus, kas dauzījās gan pa trotuāru, gan tālāk no ielas gar tirgus būdām. Pēc laiciņa Vējonis iznāca no veikala, tērpies pelēki lillā uzvalkā, uz kura kā raksts bija nedaudz gaišāki un rozīgāki aplīši. Diezgan oriģināli, bet nav reprezentatīvi, nodomāju. Iegāju veikalā, kas bija patumša bodīte ar drēbnieku un dažādu audumu baķiem. Drēbnieks brillēs caur pieri palūrēja, bet neko neteica. Izgāju ārā un teicu Vējonim, ka viņam vajag vismaz piecus uzvalkus, pa vienam katrai nedēļas dienai un vienu tādu kārtīgi reprezentablu. Viņš tikko manāmi novaikstījās, bet arī neko neteica.