paga, te ir runa par iespējām, kuras šīs ģimenes vēlas un plāno sniegt saviem pēcnācējiem. piekritīsi taču, ka bērnam, kura vecāki ir inteliģenti nodokļu maksātāji nevis riska grupas alkoholiķi, ir lielākas iespējas kļūt, piemēram, par ārstu, diplomātu vai jebko citu, kas prasa ieguldījumu izglītībā? jā, arī uzņēmēju, starp citu.

Vai pareizi sapratu, ka visi tie, kuriem nav augstākās izglītības, ir riska grupas alkoholiķi, kuriem uz savu bērnu nākotni uzspļaut?:))

Par uzņēmējiem ir tā, ka tos jau nu gan augstskolās neražo, no visiem uzņēmējiem, kurus pazīstu, apmēram trešdaļai ir pabeigta augstākā izglītība un neko sevišķi augstu iegūto izglītību nevērtē gan.

Un liela daļa "inteliģento nodokļu maksātāju" apēd daudz vairāk nodokļu, nekā "samaksā":))

nē, tā es nedomāju gan, bet arī strādnieku vulgaris iespējas ir stipri limitētas. par piemēru mani vecāki, lai arī cik sirsnīgi nebūtu, bērnībā mani neiepazīstināja ar mūziku (par to, kas ir the beatles, es uzzināju kādā sestā klasē vien), ne arī ar kinematogrāfijas pērlēm. neveda mani uz teātri un operu, neveda uz izstādēm, resursu trūkuma dēļ nolēma ignorēt manas baletiskās tendences. un lūk, tas viss ir radījis skaudru iztrūkumu manā inteliģencē, bez kura es būtu varējusi kļūt par kaut ko sabiedrībai derīgu un talantīgu, bet tagad esmu tikai grāmatiņas palasījusi idiote.

nepiekritīšu arī par uzņēmējdarbību - protams, svarīgs ir talants, čujs, ņuhs un poņa, bet vajag kaut kādu zināšanu beisiku, bez kura ir grūti. spriežu pēc saviem draugiem-uzņēmējiem, kuriem ir gan degsme, gan profzināšanas, bet uzņēmējdarbības pamatu nav un tāpēc bizness bremzē.

Zināšanu beisiku uzņēmējdarbībā daudz efektīvāk var iegūt, palasot speciālo literatūru vai apmeklējot specializētas apmācības, nevis deldējot augstskolas solus.

varbūt. atkarīgs no apmācībām un no augstskolas.

Uzņēmējdarbības teorija ir tikai viena daļa. Jā, to var apgūt no grāmatām, bet es, piemēram vēlos, lai būtu šajā jomā arī studējis.

Bet - lai bizness būtu patiešām sekmīgs, ir jāpārzina nozare jeb "drēbe". Citādi būtiski palielinās risks, ka būs jāalgo nozares konsultanti, kā arī mazinās inovāciju iespējas - tukšā uzņēmēja galvā nekas jauns neradīsies. Lai kaut kas sanāktu ar inovācijām, ir visu laiku jāvāra "zupa" domājot par jomām, kurās saduras vairākas nozares, jo tur telpas inovācijām ir visvairāk, kompetenču vismazāk, attiecīgi labas iespējas atrast nišu biznesam.

Tāpēc es uzskatu, ka labam uzņēmējam jābūt vismaz bakalauram uzņēmējdarbībā un 2 maģistra grādiem dažādās, bet saistāmās nozarēs.

Un mani vecāki, lai cik viduvēji izglītoti būtu, iepazīstināja mani ar bītliem un H.Dž.Velsu no bērna kājas. Jā, par kinematogrāfijas pērlēm neizteikšos, pirātisma toreiz nebija, nekādus Larsus fon Trīrus un "Antikristus" man bērnībā nerādīja. (Tad nu gan vērtības!)
Un baletiskajām tendencēm, es domāju, jebkurš vecāks, kurš mīl savu bērnu, iet ar līkumu.

Sabiedrībai derīgs un talantīgs, starp citu, ir arī jebkurš zemnieks, galdnieks un santehniķis, atšķirībā no melnās varzas maģistru, kuri sēž kantorīšos un bīda papīrīšus bez jebkādām īpašām izcilības pazīmēm. Šausmīga šaura domāšana.

un vai es saku, ka nederīgs?

Izglītība nepadara cilvēku inteliģentu.

atļaujiet vaicāt, kas tad padara?

Pertovičam iespējams taisnība - inteliģenci vispirms rada vēlme izzināt pasauli, ko savukārt pamatā rada audzināšana un vecāku piemērs. Izglītība ir viens no veidiem kā pie inteliģences tikt. Vai netikt.

jā un nē. viss ir atkarīgs no skolas un pasniedzējiem, kuri šo vēlmi var gan radīt, gan stimulēt, gan arī, protams, nogalināt. jebkurā gadījumā skolā ir iespējams uzzināt vadlīnijas un pieturas punktus, caur kuriem ejot vēlākā dzīvē iespējams sevi intelektuāli apgreidot. var, protams, arī bez skolas, tikai tas, manuprāt, nākas grūtāk, jo taustīšanās pa miglu aizņem daudz laika.

Viss nav vis atkarīgs, palieku pie tā, ka vecāku loma ir noteicošā :) Bez tam, pietiek ar dažiem labiem skolotājiem, lai momentā taptu skaidrs, ka pārējie ir haltūristi. Motivāciju tas var samazināt, bet interesi, ja tāda ir ielikta ģimenē, visticamāk nē. Bērns nopirks pāris grāmatas par priekšmeta tēmu, piemācīsies pats un beigās taps aizsūtīts uz olimpiādi. Ok, es, protams, spriežu pēc sevis, bet man būtu grūti noliegt to, ko esmu piedzīvojis.

ā, nu, es, redzi, esmu taisni pretējs gadījums - man interesi par pasauli radīja izglītība. līdz pamatskolas beigām man vispār nebija nekādu interešu ne par ko (atskaitot īsu pusaudžgadu aizraušanos ar militārismu, heh) un vienīgi vidusskolā nonākot īstajā vidē es sāku saprast, kas tad mani tā pa īstam aizrauj.

Te Tu jauc intelektu ar inteliģenci

Pamato lūdzu.

Manā izpratnē inteliģence ir personīgās īpašības, vērtības un attieksmes, intelekts - tikai rīks, ko inteliģents cilvēks prasmīgi pielieto. Piemēram, minētā zinātkāre piederas pie inteliģenta cilvēka īpašību "komplekta" nevis ir intelekta pazīme. Intelekts ir rīks vērošanai, faktu savākšanai, iegaumēšanai un analīzei, rīcību plānošanai un optimizēšanai, prognozēšanai un tamlīdzīgi.

Manuprāt, intelekts ir tā dziņa saprast, urķēt un izzināt, spēja loģiski spriest, veikt secinājumus un redzēt cēloņsakarības; inteliģence ir vairāk klasiskā "grāmatu gudrība". Tobiš, ne visi inteliģentie ir intelektuāļi un otrādāk, lai gan jāatzīst, ka inteliģence spēj pamodināt intelektu un reti kurš inteliģents cilvēks nav intelektuālis. Toties daudziem intelektuāļiem mēdz būt specifiskas jomas, kuras viņu interesē un kuras viņš pārvalda, nereti gandrīz pilnībā ignorējot daudzus citus dzīves aspektus