- 3h
- 11.6.09 20:58
-
Riteņi šodien iznesa cauri urbānajai industrijai un reizē zaļumiem. Sirreāla sajūta iestājās Katrīnas dambī, jūtot kā sejai mikli pieskaras lietus lāses, kas iztvaiko, nesasniegušas zemi, vienlaikus ar šo sajūtu pretī lido miljoni papeļpūku, kas, protams, nevar būt slapjas, bet sajūta ir, ka miklas tomēr ir tieši tās, un tad pa dīvainām taciņām nonākot pie bālgani oranžīgām, pamestām kazarmu tipa mājām , par kuru eksistenci līdz šim nebija ne miņas. Cauri noliktavu rajonu žogu betona drupaču līkločiem izbraucu pie ostas, visapkārt elso lielceļu piekabju vilcēju romantika, asimetriski iedeguši šoferi pucē savus spēkratus, kuru te papilnam. Aizminos pa pusaizmirstu taciņu līdz ūdenim, atveras skaists skats uz kanālu, aiz kura redzama dzeltenā Tvaika ielas ēka un divi sarkani, senlaicīgi fabriku skursteņi, saldskābi nosmaržo rozā krūmrozes, taisni vai neērti turpat blakus tagad ņemt un čurāt, tāpēc aizeju tuvāk betona žogam. Gar smirdīgo kanālu (kuram Šlesers kaut kad noteikti sataisīs ūdenscirkulāciju) iebraucu Kundziņsalā, kas atgādina mazus džungļus, izbraukāju vismaz 7 līnijas un šķērslīnijas, nolemju, ka kaut kad jāuztaisa pamatīgāks pārgājiens ar piknikošanu. Visa sala grimst ziedos un pāri visam staro vecu koka ēku rāmi nesteidzīgais miers.