cik ilgi turēji sevī?

piedod

Sajutu, cik viņa pietrūkst ļoti. Pirms tam pērkot puķes nodomāju, ka varbūt sieviete, kas man sēja to brīnumjauko frēziju pušķīti ar baltajām dekoratīvajām skariņām vai onkulis, kurš blakus tirgoja medu un aizrautīgi stāstīja par to, kā viņam gribējies pašam bites, bet nav sanācis.. varbūt kāds no viņiem vai pat abi tēti pazina un skatoties uz mani nodomāja, ka esmu kaut kur redzēts, bet vairs īsti neatcerēdamies, kur. Engure jau ir tāda maza pilsētiņa. Varbūt man aizejot teica, "klau, baigi līdzīgs Andrim, vai tik nav dēls". Iespējams šī "tētis bijis te zināms un mīlēts" sajūta, kas laikam ejot arvien mazāk sakrīt ar realitāti arī lika sajust to bezgalīgo žēlumu. Nu kāpēc es atkal raudu, neesmu taču nekāds bimbulis.

par to vispār neuztraucies, vai domā kā par laipu, kas Tev palīdz pārvarēt laiku. jūtu atmiņas intensitāte ir tā, kas dara mūs dzīvus mīļajiem. un mūžīgi mīlēt vecākus, liet par vinjiem skumstot tās asaras, kas krājušās kā smiekli viņiem līdzās esot ir maiga pateicība, kas nav jāsaprot nevienam citam, tikai jums.

man reizēm uznāk skumjas par to , ka mans fāča nepiedzīvoja abus manus mazos ķiparus