- 21.12.07 06:04
-
Pat neatceros, kā iepazināmies, šķiet, viss bija skaidrs jau uzreiz. Spriežot pēc pēcpusdienas saules, kad nelasot pārcilāju Viņas, kā izrādījās, uz atvadām dāvinātās grāmatas un runāju par Viņu ar Viņas tēvu, pie tā paša veikala Liepājā, kur pirmoreiz tā pa īstam ieskatījāmies viens otrā, laikam bija jūlijs. Ticami arī tāpēc, ka, tad, kad lēni un izjusti mīlējāmies, mūsu augumi izskatījās vienmērīgi un zeltaini iedeguši (nekad pirms tam nebiju mēģinājis ieziesties ar eļļu, izrādījās teicami), gaisā no rudens smaržām vēl nebija ne miņas. Piemīlīga, labi kopta tumšmate, galvas tiesu īsāka par mani, bez lielām pretenzijām pret jebko, toties uzmanīga un nopietna attieksmē pret cilvēku iekšējo pasauli. Vārdu sakot, lielisks sarunu biedrs, un ne tikai. Tēvs kaut ko teica par Viņas nepastāvīgo dabu, bet es skatījos uz grāmatām, kuras es divas dienas savā vīrieša dumjajā spītā tā arī nebiju pat atvēris, un domāju, ka tieši tik ilgi viņa jau ir prom, atgriezusies savā dzimtajā Lapzemē, un, vēl joprojām neatverot, lasīju tajās atvadu vēstuli sev, un domāju, ka tā gan ir sanākusi gara. Bija mazliet skumji, jo kopā pavadītais laiks šķita par īsu, bet varbūt tieši tik, lai nepaspētu pārlieku pieķerties, sabūvēt kaut kādus dumjus, pragmatiskus plānus, visu trivializēt un padarīt plakanu. Tagad gan likās, ka šoreiz varbūt būtu bijis citādi. Lai arī zināju, ka šī doma pāries, laikam tomēr biju jau paguvis sajust Viņas vērtību un jā, arī kaut kādu neticamu saderību, kuru nepazināti biju tik ilgi gaidījis.
Neatceros arī, kā nokļuvu uz tā jaunceltnes jumta. Visapkārt, cik vien skatiens sniedza, bija citu jaunceltņu jumti. Pārējās vairāk izskatījās pēc barakām, un to jumti atradās duci stāvus zem mūsējā. Spēcīgi oda pēc darvas vai piķa. Tas vācietis, ar kuru iesāku sarunu, laikam kādu gaidīja un nez kāpēc iesāka slavēt jauno segumu, norādot lejup uz pārējiem jumtiem, kas arī bija noklāti ar to pašu melno materiālu un sabārstīti ar smilšu taciņām, iespējams, lai strādnieki pie tiem nepieliptu. Cenšoties pārāk nenoķēpāties, atlobīju saulē sakarsušu piķa gabaliņu, kas bija jau uzpūties kā burbulis un saviebies izskaidroju viņa maldīšanos. Jokaini žestikulēdams vācietis kaut ko taisnojās, bet man bija diezgan vienalga. Man vienmēr ir paticis augstums.
Tas mani sagaidīja arī kraujas malā, kaut kur netālu no tēva mājām, kas atradās vēl augstāk. Lejā varēja redzēt krāčainu upi. Parasti tā nenotiek, bet šoreiz man sareiba galva, un es nogrīļojos uz pašas maliņas. Strauji pagriežoties atpakaļ, atguvu līdzsvaru un paguvu ievērot uz kraujas malas augošās dzeltenās puķes, laikam jau pienenes - kā jau parasti, īpašās situācijās atmiņā iespiežas visādas citādi nenozīmīgas detaļas. Pienāca strādnieks un teica, ka pagājušogad tieši šeit viens no viņa biedriem esot novēlies lejā. Aizgāju līdz tēva mājām, no tām bija palicis tikai karkass, pa ceļam redzēju pusbrāli dzenājam zosi cauri nekārtīgi saslietu dēļu galu kaudzēm. Tēva sieva kā parasti kaut ko daudz un gudri runāja, es kaut ko atbildēju un gāju tālāk. Mājai vairs nebija jumta, daudzu sienu arī nē, faktiski tā jau vairs nebija māja, bet tikai atliekas, vienkāršs sienu labirints, pilns ar visādu drazu. Bija sajūta, ka tēvs arī ir kaut kur tepat, un tad es uzskrēju virsū tam kaimiņu pusbandītam, kurš, tērpies brūni raibā, no biksēm izlaistā kreklā, kā slimnieks netīrs un neskuvies tur stāvēja, un izskatījās apātisks un bezpalīdzīgs. Paņēmu viņu aiz rokas un vedu atpakaļ, un tur jau nāca tēvs, laipns un priecīgi raižpilns. Pat neatceros, par ko sākām runāt, un tad es pamodos.