Jā.

Tevis varēja nebūt, vai apstākļu sakritības dēļ varēji būt krievvalodīgais, kurš ar automātu rokās bēguļo no droniem Ukrainā. Kā daudziem no mums.

Jā. Ar maniem krievvalodīgajiem radiem, vismaz pagaidām, paldies, Dievam, viss kārtībā. Minu, ka tolaik izsūtīto bērniem un mazbērniem par pašreizējo režīmu viss ir skaidrs, jo ir paudzēs nodota gan piesardzība, gan mentāla imunitāte pret totalitārismu.

Propoganda skolās, tv un internetā viniem strādā jaudīgi, var arī pārliecināt kādu šaubīgo. Imunitāte beidzas, to var redzēt arī šeit cibā, kad cilvēki, kas sevi sauc par liberāļiem bīda komunistu idejas, kas no imunitātes mums zināmas kā totalitāras un vienmēr noved pie cenzūras/genocīda/kara.

Tie ir tikai tādi no liberāļiem u.c., kam vectētiņi cīnījās sarkanarmiešu pusē, kā arī no jauktajām ģimenēm. Tur nekas nav labojams, viņiem visur rēgojas fašisti. Un pat šajās kategorijās ietilpstošie var nebūt vairākums, jo daudzi konfliktē ar savu vecāku uzskatiem un faktiski ir izstumti no visām pusēm, un par saviem uzskatiem ir spiesti klusēt. Tāpec labāk ir nevispārināt, un katru gadijumu skatit individuāli.

Varētu piekrist, ja tendence nebūtu tik uzkrītoša, bet viņa ir.

atgādinu, ka ne visiem vectētiņiem bija izvēle, kurā pusē cīnīties. diezgan augstprātīgi un tuvredzīgi lamāt cilvēkus tikai tāpēc, ka "ne tajā" pusē vectētiņš "cīnījies". jā, es saprotu, ka personīgā ciba, bet tik un tā.

Precizēju - karoja sarkanarmiešu pusē pārliecības dēļ, un pēc kara ievācās Latvijā uz palikšanu. Nelamāju, bet mēģinu izprast cēloņus mazbērnu neadekvātai uzvedībai. Ar šo skaidrojumu, cerams, noņemu vainu un tuvredzīgas augstprātības birku no sevis, un ar labunakti.

Reku variants - Sergejs Bezdelīga https://nitter.poast.org/666_mancer/status/1772182600976630257#m

kirdik

Skaidrs, ka tādi ir, bet no atseviškiem gadījumiem spriest, ka ir kaut kāda tendence jau nevar, jābūt kaut kādai statistiskai bāzei gados mērāmā laika periodā.

Par šo izsūtīto (visdrīzākais) pēcteci ir tikai viens gadījums ko es esmu pamanījis un kas tieši šodien uzradās, bet ir. Toties cibas pašpasludināto liberāļu sekošanu komunisma idejām varētu nosaukt jau par tendenci.

Manu mammu, arī gada vecumā, paņēma līdzi.
Un dažā ziņā tas izsūtījums joprojām ir ar mums. Ģimenē. Velkas līdzi.

Saprotu un jūtu līdzi.
Man šo izšķaidītās dzimtas traumu ilgstoši bija grūti pārvarēt, lai nonāktu līdz stāvoklim, kad vairs nesāp, bet notikušo vienkārši pieņemu un turu sevī kā mācību par baisu netaisnību, kādu mazām tautām var atnest vēsture.
Tikai vectēva pēdējā fotogrāfija ir neizdzēšami iespiedusies atmiņā, un es to vairs nespēju "atpieredzēt", lai kā es to gribētu.
Apbrīnoju savu mammu, kam viņa ir izgājusi cauri. Lai viņai tikpat gaiši debesīs, cik gaiša viņa bija uz Zemes.