tiekšanās uz iekšēju/ārēju, fizisku/garīgu vienotību ir ceļš, gudrība, dziedināšana, nevis dotais. Kristietībā šo iedzimto sašķeltību mēdz saukt par grēku.

Tā ir, bet es pagaidām neredzu citu ceļu kā vien 1) izslēgt ārējo troksni, jo katra mijiedarbība ar idejām ietekmē, pabaro un reizēm arī iecementē kādu no paralēlo patību šķautnēm, 2) nostāies noteiktu vērtību pozīcijā, kas ārējās mijiedarbības ļauj viegli laist pār galvu, izņemot tās, kas saskan ar šīm vērtībām. Bet lai nedalāmā patībā pastāvētu šajā pozīcijā, ir jāspēj tām sekot ar savām rīcībām,. Bez tam, noteiktas vērtības var principiāli konfliktēt viena ar otru, tādēļ tās jāprioritizē vai periodiski jāpārskata, veidojot jaunas, universālākas, vienlaikus pielietojot konfliktējošās tikai ļoti specifiskās situācijās.

Es šogad nonācu pie secinājuma, ka tieksme pēc viengabalainības man ir bijusi slimīga un pat kā acis atvērās. Gan uz sevi gan citiem. Tagad mācos ar to zvēru dārzu sadzīvot. Ir vieglāk pieņemt to, ka viens cilvēks var pamatoti nepatikt un pamatoti patikt. Atkarībā no tā, kura iekšējā personība tai brīdī ir pie ruļļiem.