man šķiet, ka no malas skatītāja lielākās ciešanas ir "skatīties" (un vairāk vai mazāk domāt par to, kā varu palīdzēt/ko darīt/ko sacīt/ko nedarīt" un par to būšanas gļēvumu, līdz atrodi, ka esi sagājis tādā kā vērotāja līdzatkarībā un tad arī tas laiks tur tā pienāk.