agrāk, vienmēr, kad gribējās atslēgties no visa, klausījos savā vecajā, nu jau salūzušajā telefōnā tādu pūļa ierakstu. ar cilvēkmurdoņu dažādās valodās, auto, frāzēm, blakusskaņām. un tad es vienmēr iedomājos to saulaino dienu, kad tas tapa un to, ka laimīgs var būt ne no kā.

gribētos, bet kpc nevari ?

Valstīs ar zemu laimes indeksu pūlis pēc definīcijas ir nevadāms dzīvnieks. Gribas bruģa laukumu, kas vēl izstaro siltumu, atspīdumus skatlogos no oranžīgām lampām, kas uz kafejnīcu galdiņiem. Smagus galda piederumus, glāzes, kas nošķind ar harmoniskiem virstoņiem, melodiskas un priecīgas balsis. Gluži kā pirms 2 gadiem Seviļā vecpilsētas lielajos kvadrātveida iekšpagalmos. Tikpat labi tas varētu būt kāds laukums Bāzelē vai Lionā.