sarežģītais zvirbulēns

vakar pie manis atbrauca kaučsērferi no draudzīgās kaimiņrepublikas. protams, kad izgājām ārā, lai dotos iekarot pilsētu, sāka līt. nekas cits neatlika, kā iet uz krogu. izlēmu viņus aizvest uz Alu un iepazīstināt ar letiņu alu, paiku un citādām izdarībām – kā reizi iekrita danču vakars. vakara moments protams bija tas, ka vispirms mums apteksne (šis vārds man šķiet mīlīgs un patīk labāk par bārdāmu vai bārmeni) paziņoja, ka grauzdiņu nebūs, jo virtuve esot applūdusi (uz grīdas esot sprīdis ūdens), bet pēc kādas otrās trešās dejas applūda arī viss pārējais – ūdens tā vienkārši sagāzās no āras lejup pa kāpnēm. kā filmās. :)
pēc tam aizdevāmies uz Ļeņingradu. Vispār šīs ir divas manis iecienītākās vietas, kurp vedu savus ciemiņus. par šito viņi man varētu sākt dot atlaides. :)
pie bāra trīs meitenes jautri trieca iekšā šotiņus. viena likās tīri simpātiska (pārējam jau ar' nebija ne vainas). īsiem matiem un puķainā kleitā. nevarēju saprast vai es viņu esmu kur saticis, redzējis, vai vienkārši smuka. man patika viņas smaids. diemžēl pirms sadūšoties iet iepazīties viņa ar draudzenēm aizgāja. pakaļ neskrēju. pēkšņi sapratu, ka pat ja arī dabūtu viņas teļa telefona numuru un sarunātu randiņu, nezinātu, ko tālāk iesākt. gadu gaitā esmu pazaudējis visas savas romantiskās komunikācijas iemaņas, kuru man nekad patiesībā nav bijis.

Līdz ar to vakara jautājums: ko darīt randiņā? kurp doties, ko pasākt? nē, nu es jau saprotu, ka viss ir atkarīgs no tā, kas patīk tam otram cilvēkam. bet in dženeral? ja nav nekas tāds īpašs vai es neko par to otru nezinu? krogi, smalki restorāni, jūra, saulriets, tas ir jauki, bet ar laiku apnīk. uz kīnō vasarā iet arī ņe to. kas vēl mums paliek?