sarežģītais zvirbulēns

turpinot vakardienas tēmu par dzeramajiem, atminējos, ka reiz pavasarī, kad vēl bija makten daudz sniega un sala, bet biju jau sācis piekopt atturīgu dzīvesveidu, mani ciemos uzaicināja J.B. Itkā tapat vien - pasēdēt, papļāpāt, bildes pastīties. viņš un viņa družka kā reiz bija pabeiguši foto kursus. tas tagad moderni iraid. pat kaut kāda noslēguma izstāde esot bijusi. un man jau kāre tās bildes redzēt. un tā nu mēs tur savācamies, sasēžamies un J.B. tā ieminas, ka šamam pilns ledusskapis un barčisks ar visādu šmigu sakrājies. tāpat kā man tagad. un arī ne krutka no kaimiņu Vovčika, bet brendīgais.
taču, būdams jau uz gaišās atturības takas saku - baigi jau forši, bet es, ķip, vairs nedzeru, tāpēc ielej man gramus 200 uz vakaru un miers. vairāk ne. te nu šamiem acis ieplēšas un nāk vaļa teksts apmēram šāds: "jopcik, a naheram mēs tevi vispār tad aicinājām, ja tu mums šmigu konkrēti neizlaks?" мол, šmiga krājas, likt nav kur, met ārā liet grēks.
даже обидно стало. man. viņiem laikam arī. kopš tā laika pie viņiem ciemos neesmu bijis.
redz, dzīvē arī tā gadās.