atkal spams
tīrot savu virtuālo pasta kasti nejauši uzdūros vienam vecam joku gabalam. pirms nolaist viņu digitālajā atejā, nolēmu padalīties ar jums.
"Es šodien nokniebšu Ļenu!"
"Es šodien nokniebšu Ļenu!", - bija mana pirmā doma, kad modinātājs
nokoda un izspļāva dienas sākumu. Dienas vidu. Vakar mazliet
aizsēdējāmies ar draugiem. Galu galā - "rīts - tas ir tad, kad tu
pamosties".
Es. Šodien. Nokniebšu. Ļenu. Pārveļos uz grīdu, piecdesmit
piepumpēšanās. jābūt formā, jo es šodien - jā, jā. "Es šodien", -
lejā, - "nokniebšu Ļenu", - augšā. Lejā - augšā. Lejā - augšā. "Es
šodien...". Piecdesmit reižu.
Pašiedvesma. Runā, ka palīdzot.
Ļena. Slaida. Skaista. Gudra. Ģērbjas kā bārbija. No inteliģentas un
nodrošinātas ģimenes. Mācās medicīnas institūta pirmajā kursā. Spēlē
klavieres. Iestērķelētā kuce.
Un šodien es viņu nokniebšu.
Pārejam pie ūdens procedūrām. Vanna, duša. Bārdas rugājus - nost, lai
nesadurstītu meitiņu dažādās maigās vietās. Zobu birstīte - augšā -
lejā, "Es šodien" - "nokniebšu Ļenu". Augšā - lejā. "Es šodien
nokniebšu Ļenu", "es - šodien - nokniebšu - ļenu",
"esšodiennokniebšuļenu"...
Domāju, ka viņa ir to vērts. Domāju, ka VIŅA ir to vērts. Pusotru
mēnesi vadāju viņu pa kinoteātriem un picērijām, pastaigājos ar viņu,
kā ar suni, pa parku, klausījos, kā viņa rindkopām citēja gudras domas
no žurnāliem "Elle" un "Cosmopolitan", viegli un nepiespiesti
piedēvējot tās sev ("Desmit lietas, kas jums jāzin, lai pierādītu, ka
blondīnes nav stulbas"), sajūsminājos par viņas "bagāto iekšējo
pasauli" un dziļajām acīm. Es iemācījos pareizajās vietās nervozi
ķiķināt, ja rādīja holivudas komēdiju, un skumīgi šņaukāt degunu, ja
kārtējā melodrāmā varone uz mūžiem pašķīrās no varoņa. Es pat
iemācījos atšķirt komēdijas no melodrāmām, kas man nebūt nedevās
viegli.
Pusotru mēnesi es pilnībā un bez ierunām piekritu viņas viedoklim, ka
Hjū Grānts ir "vienkārši saldumiņš un es viņu dievinu", bet Britnija
Spīrsa - muļķe un resna govs. Jūs taču saprotat - pēc tā man vienkārši
vajadzēja - ..
Un tas notiks šodien. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Vīns bija tālredzīgi nopirkts jau trīs dienas atpakaļ, kad Ļena,
elsojot un cēli novēršot acis pavēstīja man, ka pirmdien viņas
paranojiskie vecāki ir ir atļāvuši pa nakti palikt pie draudzenes
(iegansts - Dzimšanas Diena), ka draudzene ir lietas kursā un nenodos,
un ka šai naktī Ļena... ja viss būs, kā solīju... mūzika... vīns...
sveces..., tad...
Panākumu atslēga - godīgums un nedaudz romantikas. Ja mācēšu to
notēlot - viņa būs mana. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Īsas, vienkāršas frāzes. Nekas sarežģīts. Nekādas loģikas. Ja kaut ko
pietiekoši ilgi pie sevis atkārtot - tas aizies zemapziņā. Un tas
notiks. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Stulbi. Bet tas nostrādā. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Starp citu, es jau kavēju. Uzrauju vējjaku, skrienu lejā. Devītais
stāvs, pie velna liftu, kāpnes - kāpnītes - kāpnītes, jābūt formā, jo
es šodien - ...
Es.
Šodien.
Nokniebšu.
Ļenu.
Es.
Šodien.
Nokniebšu.
Ļenu.
Taksi! Taksi-i! Es šodien nokniebšu Ļenu, taksi!!!
Institūts, Ļena pie ieejas, piedod, mīļumiņ, nokavēju, bučiņa uz
vaidziņa, ziedu pušķītis, nopirkts pa ceļam, braucam ātrāk, mīļā, mums
rezervē ir - cik? - stundas astoņas, bet man vēl tev tik daudz
jāpasaka (un, galvenais, jāizdara, jo es taču šodien...), uz priekšu,
priekšu, ātrāk, taksistonkulis gaida.
Nu, ko? Aha, braucam. Bezrūpīga čivināšana - "Bet mēs šodien
lekcijā...", "Un iedomājies, tas Dmitrijs...", "Bet Žeņa saka..." -
garām ausīm, garām, garām, es šodien nokniebšu Ļenu. Jā, dārgā, jā.
Es. Šodien. Nu lūk, atbraucām. Atvērt durvis. Atļausiet palīdzēt jums
izkāpt? Samaksāt par taksi. Nokniebšu. Ļenu.
Kāpņutelpa. Lifts. Durvis. Dzīvoklis. Gaitenis. Zāle. Guļamistaba?
Zāle. Agrs vēl.
Es šod... nokn... Nu taču?..
Uz pāris minūtēm ieskrienu guļamistabā. Jāiededz sveces, jānolaiž
žalūzijas un jāuzliek "Enigma". Man labāk patiktu Nine Inch Nails -
«You tear down all my reason... you see through what I hide... you
make me perfect... help me get inside...» - jo es taču šodien...
Ļena, mīļumiņ, dod ķepiņu. Ejam. Mēs vienkārši pasēdēsim. Tur ir
mājīgi.
Apsēdās. Rociņas uz ceļgalīšiem. Gudriniece. Dod austiņu. Pēdējā
stadija. Finiša taisne. Kulminācija. Spēlētājs ar numuru 19 izraujas
pie vārtiem, un... Brīnišķīga runa - ka man ir bail, ka es baidos, ka
es līdz dvēseles dziļumiem esmu nobijies no tām jūtām, ko viņa manī
izraisa, ka es viņu neprātīgi, neprātīgi, neprātīgi mīlu, ka viņa ir
brīnišķīgs cilvēks un lielisks sarunu biedrs, ka "varbūt mums
nevajadzētu tā steigties", - lieliska runa tūliņ tiks teikta un
attiecīgi novērtēta (īpaši, protams, "varbūt mums nevajadzētu tā
steigties", - viņas dievina, kad to saka puisis, nostrādā vienmēr)...
Es lēni saņemu viņas roku savējā, pieliecos pie pašas austiņas, maigi
ieelpoju gaisu tā, it kā dzīvotu savu pēdējo, bet laimīgāko mūža
minūti, un, sagatavotās runas vietā, stingri un skaidri, balsī, kas
necieš iebildumus, skaldot vārdus, izdodu:
"Es šodien nokniebšu Ļenu".
. .
Šis darbs ir māksliniecisks, nevis autobiogrāfisks,
visi vārdi ir izdomāti, raksturi izfantazēti, sakritības nejaušas, bet
galvenais varonis - vienkārši pilnīgs idiots. :)
. .
© Spectator.ru; latviskojums -![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
elfz
"Es šodien nokniebšu Ļenu!"
"Es šodien nokniebšu Ļenu!", - bija mana pirmā doma, kad modinātājs
nokoda un izspļāva dienas sākumu. Dienas vidu. Vakar mazliet
aizsēdējāmies ar draugiem. Galu galā - "rīts - tas ir tad, kad tu
pamosties".
Es. Šodien. Nokniebšu. Ļenu. Pārveļos uz grīdu, piecdesmit
piepumpēšanās. jābūt formā, jo es šodien - jā, jā. "Es šodien", -
lejā, - "nokniebšu Ļenu", - augšā. Lejā - augšā. Lejā - augšā. "Es
šodien...". Piecdesmit reižu.
Pašiedvesma. Runā, ka palīdzot.
Ļena. Slaida. Skaista. Gudra. Ģērbjas kā bārbija. No inteliģentas un
nodrošinātas ģimenes. Mācās medicīnas institūta pirmajā kursā. Spēlē
klavieres. Iestērķelētā kuce.
Un šodien es viņu nokniebšu.
Pārejam pie ūdens procedūrām. Vanna, duša. Bārdas rugājus - nost, lai
nesadurstītu meitiņu dažādās maigās vietās. Zobu birstīte - augšā -
lejā, "Es šodien" - "nokniebšu Ļenu". Augšā - lejā. "Es šodien
nokniebšu Ļenu", "es - šodien - nokniebšu - ļenu",
"esšodiennokniebšuļenu"...
Domāju, ka viņa ir to vērts. Domāju, ka VIŅA ir to vērts. Pusotru
mēnesi vadāju viņu pa kinoteātriem un picērijām, pastaigājos ar viņu,
kā ar suni, pa parku, klausījos, kā viņa rindkopām citēja gudras domas
no žurnāliem "Elle" un "Cosmopolitan", viegli un nepiespiesti
piedēvējot tās sev ("Desmit lietas, kas jums jāzin, lai pierādītu, ka
blondīnes nav stulbas"), sajūsminājos par viņas "bagāto iekšējo
pasauli" un dziļajām acīm. Es iemācījos pareizajās vietās nervozi
ķiķināt, ja rādīja holivudas komēdiju, un skumīgi šņaukāt degunu, ja
kārtējā melodrāmā varone uz mūžiem pašķīrās no varoņa. Es pat
iemācījos atšķirt komēdijas no melodrāmām, kas man nebūt nedevās
viegli.
Pusotru mēnesi es pilnībā un bez ierunām piekritu viņas viedoklim, ka
Hjū Grānts ir "vienkārši saldumiņš un es viņu dievinu", bet Britnija
Spīrsa - muļķe un resna govs. Jūs taču saprotat - pēc tā man vienkārši
vajadzēja - ..
Un tas notiks šodien. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Vīns bija tālredzīgi nopirkts jau trīs dienas atpakaļ, kad Ļena,
elsojot un cēli novēršot acis pavēstīja man, ka pirmdien viņas
paranojiskie vecāki ir ir atļāvuši pa nakti palikt pie draudzenes
(iegansts - Dzimšanas Diena), ka draudzene ir lietas kursā un nenodos,
un ka šai naktī Ļena... ja viss būs, kā solīju... mūzika... vīns...
sveces..., tad...
Panākumu atslēga - godīgums un nedaudz romantikas. Ja mācēšu to
notēlot - viņa būs mana. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Īsas, vienkāršas frāzes. Nekas sarežģīts. Nekādas loģikas. Ja kaut ko
pietiekoši ilgi pie sevis atkārtot - tas aizies zemapziņā. Un tas
notiks. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Stulbi. Bet tas nostrādā. Es šodien nokniebšu Ļenu.
Starp citu, es jau kavēju. Uzrauju vējjaku, skrienu lejā. Devītais
stāvs, pie velna liftu, kāpnes - kāpnītes - kāpnītes, jābūt formā, jo
es šodien - ...
Es.
Šodien.
Nokniebšu.
Ļenu.
Es.
Šodien.
Nokniebšu.
Ļenu.
Taksi! Taksi-i! Es šodien nokniebšu Ļenu, taksi!!!
Institūts, Ļena pie ieejas, piedod, mīļumiņ, nokavēju, bučiņa uz
vaidziņa, ziedu pušķītis, nopirkts pa ceļam, braucam ātrāk, mīļā, mums
rezervē ir - cik? - stundas astoņas, bet man vēl tev tik daudz
jāpasaka (un, galvenais, jāizdara, jo es taču šodien...), uz priekšu,
priekšu, ātrāk, taksistonkulis gaida.
Nu, ko? Aha, braucam. Bezrūpīga čivināšana - "Bet mēs šodien
lekcijā...", "Un iedomājies, tas Dmitrijs...", "Bet Žeņa saka..." -
garām ausīm, garām, garām, es šodien nokniebšu Ļenu. Jā, dārgā, jā.
Es. Šodien. Nu lūk, atbraucām. Atvērt durvis. Atļausiet palīdzēt jums
izkāpt? Samaksāt par taksi. Nokniebšu. Ļenu.
Kāpņutelpa. Lifts. Durvis. Dzīvoklis. Gaitenis. Zāle. Guļamistaba?
Zāle. Agrs vēl.
Es šod... nokn... Nu taču?..
Uz pāris minūtēm ieskrienu guļamistabā. Jāiededz sveces, jānolaiž
žalūzijas un jāuzliek "Enigma". Man labāk patiktu Nine Inch Nails -
«You tear down all my reason... you see through what I hide... you
make me perfect... help me get inside...» - jo es taču šodien...
Ļena, mīļumiņ, dod ķepiņu. Ejam. Mēs vienkārši pasēdēsim. Tur ir
mājīgi.
Apsēdās. Rociņas uz ceļgalīšiem. Gudriniece. Dod austiņu. Pēdējā
stadija. Finiša taisne. Kulminācija. Spēlētājs ar numuru 19 izraujas
pie vārtiem, un... Brīnišķīga runa - ka man ir bail, ka es baidos, ka
es līdz dvēseles dziļumiem esmu nobijies no tām jūtām, ko viņa manī
izraisa, ka es viņu neprātīgi, neprātīgi, neprātīgi mīlu, ka viņa ir
brīnišķīgs cilvēks un lielisks sarunu biedrs, ka "varbūt mums
nevajadzētu tā steigties", - lieliska runa tūliņ tiks teikta un
attiecīgi novērtēta (īpaši, protams, "varbūt mums nevajadzētu tā
steigties", - viņas dievina, kad to saka puisis, nostrādā vienmēr)...
Es lēni saņemu viņas roku savējā, pieliecos pie pašas austiņas, maigi
ieelpoju gaisu tā, it kā dzīvotu savu pēdējo, bet laimīgāko mūža
minūti, un, sagatavotās runas vietā, stingri un skaidri, balsī, kas
necieš iebildumus, skaldot vārdus, izdodu:
"Es šodien nokniebšu Ļenu".
. .
Šis darbs ir māksliniecisks, nevis autobiogrāfisks,
visi vārdi ir izdomāti, raksturi izfantazēti, sakritības nejaušas, bet
galvenais varonis - vienkārši pilnīgs idiots. :)
. .
© Spectator.ru; latviskojums -
elfz
Comments