"Laime · tur · vien, · kur · miroņi · trūd · - · lūdz · Dievu, · lai · piesūta · trieku!"

Nu jā. Bet saproties, runājot par basetu, domāju, ka viņa rīcību vairāk vai mazāk nosaka nepieciešamības. Bet kas mums liek just žēlumu, līdzjūtību, vēlmi pēc brīvības, vēlmi pēc izvēles brīvības (tas, ka vismaz vēlme ir, manuprāt, ir fakts), visas šīs, principā, neracionālās lietas? Mēģinot saīsināt, nosaucu to par gribu.

žēlums un līdzjūtība ir empātijas blakusefekti; empātija savukārt ir nepieciešamība (bez tās eksistence sabiedrībā ļoti apgrūtināta, un cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks)
vēlme pēc brīvības, manuprāt, mums nepiemīt lielākā mērā kā dzīvniekiem, vienīgi, tā kā mums piemīt abstraktā domāšana, tad mēs "brīvību" interpretējam citādi. Bez tam - "freedom is a scary thing / not many people really want it" (Laurie Anderson) - mums piemīt vēlme pēc brīvības (fiziskas vai garīgas), ja tās trūkums sagādā mums ciešanas (pārāk maza teritorija, pārāk maz iespēju izdzīvot, attīstīties, vairoties), bet, ja brīvības trūkums ir komfortabls, mēs to izvēlamies ar prieku un sajūsmu (darba attiecības, laulība, sevis iesaistīšana ģimenē utt.)
vēlme pēc izvēles brīvības ir apmēram tas pats stāsts + kultūras ieaudzinātais "tev būs izjust vēlmi pēc izvēles brīvības". un savukārt šī vēlme pēc izvēles brīvības kā "fakts", man domāt, ir parādījusies tikai jaunākajos laikos, lielāko daļu savas attīstības cilvēks ir darījis visu, lai samazinātu savu izvēles brīvību un arī tagad demokrātija virzās uz maksimālu izvēles brīvības ierobežošanu, tikai no otra gala - izejot no citu cilvēku "tiesībām", nevis paša indivīda "beztiesiskuma".