ikdienas pieraksti

no 75 stundām - apmēram 6 veltītas miegam.

tātad, lūgumi ir izsūtīti, cerams, ka šo 1,5 nedēļu laikā izlasīs, bet svarīgākais - atcerēsies un ieradīsies. neko jau daudz nevēlos - tik jauku novakari ar vīnu un jaukiem cilvēkiem.

komandanta stunda mājās - pirms satumst kāpņutelpa. savādāk baile.

speciāli braucu ar tramvaju, to jauno un zemo.

fonofest bija burvīgs, bet atgriezties mājās tomēr foršāk.
aizskatuve ir mana mīļākā nodarbe.

pa ceļam uz darbu, pusceļā ritenim atteicās bremzes, pavisam. gandrīz ieskrēju mašīnā.

dienās, kad mājās vajag vīrieti, kas var šo to salabot un nomainīt spuldzīti, bet tāda vietā ironiskā kārtā uzrodās ļoti nepilngadīgs pielūdzējs, es ēdu šokolādi.

gandrīz četras dienas brīvprātīgā izolācijā no ārpasaules. noslēgums ar ballīti lielpilsētā.
viss ir līdzsvarā.

vai dies, ja pierakstītu visas tās muļķības, ko vakar sarunāju, būtu pa taisno jāiet uz kapiem apsegties.
bet vakar kaut kas bija gaisā - visi priecīgi, smaidīgi, jautri.

man patīk vakari, kad laiskā kompānijā var bīdīt nākotnes plānus. varbūt maznozīmīgus, bet tomēr.

un mani pārsteidz tas, kāpēc cilvēki neizmanto iespējas, kas padotas priekšā uz zelta paplātītes.

šitādā karstumā izdomāt cept pankūkas laikam īsti nav prātīgi, taču garšīgi.

ar riteni no Rīgas uz vecāku mājām. ui, tas bija labi.

sapratu vienu lietu - man ir slinkums iet ar kājām, tāpēc jābrauc ar velo - ātrāk, ērtāk un foršāk.

priekšā vairāk kā mēnesi ilgs atvaļinājums. tā kā tas ir gandrīz jau klāt, sāku plānot un domāt iespējamās nodarbes. protams, jūra, festivāli un tā, bet tas, ko kārotos visvairāk, būtu lauki. tādu gan man, diemžēl, nav. tāpēc apsveru opcijas - uzprasīties ciemos vai tomēr paņemt telti un dodies vecvecāku aizaugušās mājas virzienā. mājā neviens nedzīvo jau vairākus gadus, pati tur neesmu bijusi vēl krietni ilgāk, taču tie ir lauki, visīstākie. biščiņ bail.

šorīt, pēc darba noilgojusies, piecēlos pirms modinātāja un bez mazākā īgnuma. kā būs pēc atvaļinājuma?

jāņos četri nopīti vainagi, viens no tiem ozolā ar trešo reizi, rumulēšanās un prieki.
bet šorīt, ar kafijas spaini rokās, bilde apskaidrojās un viss nostājās savās vietās.

diena ceļā - burtiskā un citādā ar.

re, re, pirmdien jāiepucējās un jādodās uz jaunā radio atvēršanas ballīti. būšot arī ekskursija!

kopš vakardienas man ir mēnesis laika, lai saprastu sevi.

kolēģis irgājās, ka lietas, kas citiem liekās normālas un ierastas, man izraisa nu TĀĀDU reakciju, spiegšanu un sajūsmu, ka vai dīvaini paliekoties.
savukārt, kaimiņ-galda kolēģe izrādās esot gaidībās.

nav ne mazākās skaidrības par nākotni, tik mamma zumm telefonā un saka, ka būšot labi. nu tak cerams, ka tā.

labākais trīs dienu plezīrs ever!!!
ārpus civilizācijas, ārpus sakariem un internetiem, ar draugiem, aliņu un kublu. pirmo reizi mūžā uz traktora = ar ziliem ceļgaliem un odu kodumiem tieši visur!
vairāk tādas brīvdienas.