vakar beidzot bija pirmā, par puslīdz produktīvu uzskatāmā darba diena. nezinu, vai tas, vai nedēļu ilgušais process, bet viss šodien rezultējies bezbožna sliktā pašsajūtā, iesnās un aizkapa klepū. taču tā kā ir piektdiena, tad nekas cits jau neatliks, kā vien iet ballēties. varbūt tas ārstē?
bieži jau negadās redzēt, ka pa kaimiņmājas jumtu šiverē vīrietis ar striķiem un ķēdēm un, smaidīgi mājot, stāsta, ka sāk ar maziem kalniem. bet vienmēr jau pienāk pirmā reize.
nē, nē, nē, svētdienas ir paredzētas sēdēšanai mājās, ietinot kājas deķī, skatoties filmas un visžēlīgi īdot par to, ka dzīve grūta un netaisnīga, jo pirmdienās tak jāiet uz darbu. bet vai ta kāds sevi kādreiz arī klausa, nu ne, aizdodās uz bāru, kur, lai arī iesākumā piedienīgi malko tēju, parādoties ilgi neredzētiem biedriem, kā ķerās pie Brengulīša, tā mājās ieripo tik ap 2 naktī.
dikti sen neesmu bijusi ballītēs, kur draud būt vairākums nepazīstamu cilvēku. un akurāt šovakar uz vienu tādu esmu ieaicināta, tik tagad sēžu dilemmā - doties vai ne, jo bišķīt tomēr biedē.
5diena - špacierēšana starp trīs (nosacīti 4) ballīšvietām, vēla nakts un agrs rīts, musināšana un jauki, jauki; 6diena - grūts rīts, 17 neatbildēti zvani no visiem ģimenes locekļiem, 18. zvans pacelts, produktīvs šopings, ōmītes apciemošana, atzīmēšanās FK, nakts brauciens uz lielpilsētu ar miegu, kas lielāks par citu; 7diena - miers, miers, rehabilitācija.
kaut kāda apātija. gribu sevi izvilkt aiz ausīm no tās laukā, cenšos, bet tad apnīk un nolemju mest pie malas. pati sev riebjos kā rūgta nāve, bet lietas labā ar neko nedaru. un tad jau atkal vienalga. kā zināms, nekas jau nenotiek tāpat vien un laime no skaidrām debesīm pilniem maisiem ar neveļas.
es neesmu radīta, lai celtos agri: pirmās pāris rīta stundas esmu neproduktīva, jo nāk miegs, taču pēcpusdienās ap šo laiku jau sāk trūkt enerģijas un sāk uzmākties īgnums.
manas mīļākās brokastis tomēr ir pankūkas ar medu un balta kafija. un kā gan vēl labāk sevi lutināt pirmajā puslīdz nopietnajā darba dienā pēc sasodīti ilga atvaļinājuma, ja ne šādi?
Piena svētki bija pārsteidzoši mīlīgi. Devāmies turp neskaidru vīziju vadīti, taču, ieraugot milzīga izmēra dārza svētkus, dzirdot jauko muzīciņu un dabūjot veldzēties, ainava pārsteidz gaidīto. Tāpēc svētkos ieradās ij dāņi, ij beļģi, ij arī letiņi. Un priecājās.