Nez kāpēc šodien iedomājos par cigāru. Tādu, kas garšo pēc melnās šokolādes, nu nedaudz ar pienu. Un tad vēl mani gribās glāzi konjaka, dubulto devu.

Tikko atcerējos, ka reizēm, ejot uz lielo, lielo kino māju, sestā stāvā kafe paņemu glāzīti konjaka. Meitenes man vienmēr jautā, vai glāzi nepieciešams sasildīt. Konstanti atbildu "nē", bet reizēm gribas pajautāt, kurš gan ir izdomājis to stulbo joku, ka konjaka glāzei jābūt sakarsētai. Kāds somelje rakstīja, un es viņam piekrītu "Ja dzerat konjaku no sakarsētas glāzes, tad tā ir necieņas izrādīšana visiem tiem, kas ir vīnogas lasījuši. Liela daļa no tiem jau ir zem zemes." Zinot to, cik mokoša reizēm ir vīnogu lasīšana.

Cienīsim savus senčus, un gadsimtiem vecas tradīcijas.

/domās par cigāru un konjaku/

Ak jā, un viena no pagājušā gadsimta labākajām gupām- Queen skan fonā.

Mūzika: Queen- i wan to break free

Es Šodien apmulsu par atmiņas fantastisko dzēšamgumiju. Šķiet,ka manas domas un sapņi,īzpīpētas idejas un sarunas ar suni teik rakstītas ar ļoti mīkstu zīmuli. Un tad nāk lielais atmiņdzēsis un dzēš, un dzēš, un dzēš.

Šodien sāku dzert vitamīnus STRONG ENRGY, jo uz tā iepakojuma teikts,ka uzlabo koncentrēšaņās spējas un atmiņu, piemēram, sesijas laikā, man 1dien ir eksāmens. Man gan ļoti gribētos vitamīnus,kas iedod man pildspalvu, lai atmiņa ar savu dzēšgumiju var ieskrieties. tad es spētu atcerēties skūpstus un vakarasaules pastaigas un zivju mašķerēšanu un bailes no atrašanās uz sasaluša ezera, un brīdi, kad brālis mani pēc pirts iemeta sniega čupā.

Es gribu zilu tintes pildspalvu.

Vakar pēkšņi pārtrūka ritmiskie puksti. Centos elpināt, centos kliegt, beigās aizvedu un pieslēdzu pie sistēmas. Vai tas maz ko dos? Kakls ir savainots, skrāpējumi klāj visu ķermeni, nemaz nerunājot par dubļiem un netīrumiem, kas padara neiespējami beziekaisuma brūču sadzīšanu. Cik ilgi varēs turēt pie sistēmas?

Vakar ziemīši! Pēdējie šajās telpās. Jau sesija norisināsies uz Mārstaļu ielas. Mēs pametam ilgus gadus apdzīvotās telpas, kaut kā skumīgi par to.

Bet ne par to šodien- Vakar kāds pasniedzējs ar izcilu smaidu (dabīgu smuku smaidu) man paziņoja, ka ja šādi turpināšu, pie konkrēta pasniedzēja rakstīt bakalauru par konkrētu tēmu, tad grādu man nedabūt. Ar to arī mani ziemīši beidzās, izpīpēju vēl vienu cigareti un devos uz māju pusi.

Drusku atsēžos un atpūšos no referāta "Andžeja Vajdas nozīme poļu kino." Jūto drusku nogurusi. Paveros uz vīna ledusskapi, ielūkojos iekšā un tur Chateou Clarke Baron Edmond de Rothschild. Tiesa gan 2004, bet Clarke zina kā gatavot vīnu, tapēc nospļaujos, ka esmu viena un atveru pudeli.

Sākumā likās dīvaini, korķis bija tāds aizdomīgs, bet drīz vien smaka pazuda un vīns ieliets glāzē no sirds garšo labi.

Man tik jācer, ka dzeršana vienatnē nav dzeršana. Aizstā'voties- vīna baudīšana nekad nekad nevar būt dzeršana.

Es esmu pacifists. Un to es saku savam vidusskolas vēstures pasniedzējam. Viņš reiz visas auditorijas priekšā paziņoja, ka neciešot miermīļus,jo tieši viņu dēļ esot sācies 2PK. Vainīgs nav bijis ne Hitlers, ne Staļins, ne viņu fantastiskais pasaules iznīcības plāns- Molotova- Ribentropa pakts. Pie visa vainīga Lielbritānijas un Francijas nebeidzamā vēlme izvairīties no kara. Pie visa vainīga Lielbritānijas un Francijas nebeidzamā vainas sajūta. Kad centos,ko iebilst, pasniedzēja vārdi bija sekojoši: "Es skatos, ka Tu esi miermīlis. Man riebjas miermīļi!"

Todien man nepietika dūšas, lai iebilstu, bet ieklausies. Kā gan var vainot sabiedrību vēlmē pēc miera. 2PK sākšanās laikā, visi, pilnīgi visi bija piedzīvojuši jau /kā amerikāņi to dēvē- The Great War/. Ikvienam dzīvā atmiņā bija asiņainais slaktiņš. Iedomājies vien, gruvešus atrokot, tika atrasta bojā gājusi meitenīte, viņai rokās bija suņa pavadas siksniņa.

Mēs atceramies, ka neviens karš nav beidzies bez civiliedzīvotāju nāves, bez bērnu, sieviešu un vecmāmiņu nāves.

Citēšu Vonnegūtu, manu mūža mīlestību, vienīgo, bez Gundegas Repšes, kas liek man aizdomāties, kāpēc es esmu šai pasaulē ieradusies.
"Nogalināt bērnus- "friču" bērnus, "dzeltenģīmju" bērnus, vienalga, kādus ienaidniekus mums piespēlēs nākotne,- tam nekad nebūs attaisnojuma."

Tā kā ieklausies,- Es esmu miermīlis!

Lielā milestība iekš seriāla- Friends! Stāsts sekojoš- čendlers nolemj ievākties dzīvot kopā ar savu mūža mīlestību- Moniku, ko arī izdara. Dzīvojot kopā ar bijušo istabas biedru Džoiju ir maksājis gan par īri, gan komunālos maksājums par abiem kopā, tagad, kad abi dzīvo atsevišķi- to vairs nedara. Dialogs:
Čendlers Bings- Paskatamies TV the Steve?
Džoijs Tribiani- Nē, labāk ejam paskatīies pie Tevis.
ČB- Nē, nevaram, Monika skatās 'kaut kādu tur' cooking šovu. /ieslēdz Teleizoru, tur melnbalto skudriņu troksnis/
ČB- Kas noticis ar televizoru?
DžT- Nekas, tas ir Vh1, man jāsaka, ka mūzika, ko jaunieši šodien klausās, priekš manis ir tikai troksnis.
ČB- Nesamaksāji kabeļtelevīzijas rēķinu?

Stāstu tālāk neturpināsim, bet šobrīd tiešām skan Vh1 un ar pop chart priekšgalā. Un nav nekā cita, ko man teikt- troksnis!

P.S. Par kabeļtelevīziju samaksāts.

Tikko jau gribēju cibot, ka pie visas šīs dranķīgās sajūtas vēl klāt nāk nāve, kas nopļauj kādu man tuvu cilvēku! Bet, kad sāku apzvanīt radus, izrādās mana mīļā, jaukā, skaistā māsica gaida bebīti. Eleganti! Aizgājējs bija nodzīvojies garu, skaistu un piedzīvojumiem bagātu mūžu, jācer, ka mazais jaunais bebītis spēs tāpat. Mamma viņam tiešām ir izcila!

Pēdējā laikā, šķiet, esmu kritusi zemu. Esmu sākusi spriest par cilvēkiem pēc viņu izskata, pēc tā, cik bildē ļoti ļumīga roka izskatās, cik pumpas uz sejas nosēdinātas, cik zobi neglīti. Kauns pat atzīties! Bet ja godīgi, tad mans upuris ir tikai viens cilvēks. Man gibas attaisnoties, ka visi šie sliktie vārdi nāk laukā vien tāpēc, ka cilvēks (lielaisļaunais) ir arī iekšā slikts cilvēks. Teiksiet, ka neviens nav melns un balts, un Jums noteikti taisnība, bet man ir sava vājība, un tāpat kā lielāļaunā cilvēka vājības, lika man justies pagalam skumīgi un sāpināti, tad es ļaušos savai vājībai. (Lielaisļaunais ir ļoti neglīts, melns, nesimpātisks un resns, ļumīgām rokām, pīkstošu balsi, varen neglītu smaidu un vēl sliktu, jo sliktu gaumi.)

Njā, Alīnēns teica, ka tajā gultā rādās slikti sapņi, un tā patiesi bija. Vēl dīvaini, ka šeit var dzirdēt it visu, piemēram, no rīta mostoties dzirdēju, kā blakus dzīvoklī vai virs mums kāds šļūkā ar čībām. Sāku domāt, ka varbūt tas skaļais seksa paris nemaz nebija tik skaļs, vainīgas ir plānās sienas. Alīna, mosties, man nav ar ko parunāt!