Sacepu mājas cepumiņus, izstaigāju Luzdas nomaļos stūrus, uzkāpu kalnā, līdz ebreju kapiem aizgāju, man reizēm gribas, lai šīs vietas slēpj kādu noslēpumu, lai varu to atrsināt, tikt ierauta bīstamā un mutuļojošā piedzīvojumā.. Kā, lai to radu? Man mana dzīve ir par gralaicīgu, kāpēc mani neviens neispunda nevienā būrī, lai es varētu saderēt ar nāvi? Man vajag sev pierādīt, ka neviens man nestāv blakus, ka esmu gana drismīga un stipra.. Jo ja tā nav, tad es palieku būrī, un neko, kas ar mani notiks nenožēloju..

Mūzika: The white strpes

Can't take the kid from the fight
take the fight from the kid

Viss ir veiksmīgi pavadīts, "nedēļa" ir pagājusi un man tās tik ļoti petrūkst... man negribas to laist prom, tā bija cita dimensija, cita telpa, tā bija jauna, tīra neiepazīta, tā bija pilna stresa, pilna melnu lamuvārdu, pilna labestīga stresa. Man ir skumji un gribas raudāt, nedēļa, ko sauc par modes nedēļu nu ir galā.. un man tās ir mazliet žēl, nekad vēl nebiju tik dziļi iekāpusi kādā nedēļā ar abām, abām basām kājām...

Garastāvoklis:: mierā
Mūzika: elpas vilcienu bezapziņa

• Ja maz ēdīsi par modeli pārvērtīsies

Ja RFW pasaakumaa juuties tievs, tad zini - tu neatrodies starp modeljiem

Atceris, katrā no mums ir losītis...

• Madara - dzevoshka priljichnaja
• Davai ka pakurim ka..?
• Kad būsi nogājis visu ceļu līdz bedžiem, Tev piezvanīs un pateiks, ka Jaguārs ir jau tos savācis

• Sliktajiem cilvēkiem tiek Ray Ban striķīši, labajiem tiek GEE  TEAM striķīši!
• Neprasīt, kas ir bedži, citi par Jums smiesies
• Jānis pēc skata ir ārzemnieks
• Logini ir iefiltrējušies it visur

Pagaidām man ir jāskrien, bet noteikti šo sarakstu turpināšu..

Bāc, kā es vakar tēvu iznesu cauri, pateicu, ka emu atlauzusi makšķerei spoli, nejauši kārtojot mantas.. Paps dusmīgs, bet es pēc desmit minūšu ķircināšanas paeicu.. :"april, april!" aprīlis iesācies godam.. :)

Mūzika: Vācu šlāgermūzika..

Es biju baznīcā.. Viss, deleted!

Kaut kā sanāca tā, ka negribējās braukt prom no mazās un klusās pilsētiņās- Ludzas, lai gan slēpojot, vai pareizāk sakot braucot uz kalna augšā tika pamatīgi traumēta mugura un zoles sacensibās, man neveicās diezko labi, Ludzas miers vilināja palikt kaut vai līdz vakaram. Un paliku.
Kā brālis var gulēt, kad telefons iespurdzas ik pēc minūtēm piecām, man pat sapnī rādījās, ka eju un bļaustos ar viņu, lai telefonu slēdz laukā, modinātāju toties nogulēju, bet pamodos laikā vienalga. Ātrumā sataisos un skrienu laukā, kur uz mazās ielas, nelielā aukstumā gaidu autobusu, kam vajadzētu apstāties man blakus, tas nekas, ka esmu pie savas mājas, nevis pieturas, puklstenis rāda desmit minūtes pāri trijiem.. protams, naktī. Iekāpju autobusā, vadītājs nobrīdina, ka vietas var arī nebūt, nepārdzīvotu, ja nenāktu žāvas, un kājas nenoļīdzītos dabīgā ļenganumā. Toties noveicas, jo autobusa galā, satieku brāļa draugu, kas ar lielu prieku paņem mani sev blakus, izstāstu viņam par pīkstošo telefonu.
Pēc kāda laika, kad no pilsētas esam jau laukā, un acis esmu peradinājusi atšķirt zvaigznes no lampu atspīdumiem logā, negaidodot, kad kāda zvaigzne kritīs nosolos turpmāk būtu vieglprātīga meitene, šķiet tāda kādu laiku nebiju.

Mūzika: negaidot mūziku

kārtējais zilums uz muguras no kalna izpriecām, tikai šoreiz ne no kritieniem, jo tāda nebija neviena, bet gan no tās pariktes, kas vek mani augšup, mugura zila, nu ko lai dara, ka slēpot gribas un patīk, bet kā lai bez zilumiem tieku augšā? :) ziema laikam gala, nākamis prieka brauciens tikai decembrī, nu neko, ko liek priekšā vasara?