es gan vairāk te biju domājusi izjūtas, kādas rodas no tā sauktās "it kā" mīlestības! Ja es apgalvoju ka mīlu kādu, bet man nekas cits kā ciešanas, sāpes, asaras, dusmas, aizvainojums sirdī nav, vai tā ir mīlestība..?? Fui, nē, jeak, pē! Es runāju par mīlestību, nevis kā jūtām pret kādu cilvēku, bet par mīlestību kā dvēseles stāvokli! Mīlestība kā dvēseles stāvoklis, tā uzjundī smaidu, liek lēkāt un tikt galā ar tiem tauriņiem vēderā un nepārspējamo laimes sajūtu visapkārt! Te nav vajadzīga otra persona, mīlestība pret dzīvi!

Nobeigumā: Vienalga, lai kā Tu sauktu tās jūtas pret otru cilvēku, tā nav mīlestība, ja savā starpā ir strīdi, aizvainojums, dusmas un naids. (kaut nelielā devā) Pats vārds "mīlestība" izslēdz šādu iespēju!!

Nu ko, ideālistus sit krustā??