Principā par mīlestību cilvēki mēdz dēvēt buķeti, kas sastāv no: romantikas, erotikas, izzināt kāres, simpātijas, pieķeršanās, domu harmonijas, aizraušanās, kautrīguma, vēlmēm, sapņiem, iedomām, kopizklaidēm, domubiedriem. Un vēl viskautkas. Mīlestības forma ir mainīga. Atkarīga no personas attīstības pakāpes. Tad nu kādā brīdī var būt, ka cilvēks vienu lietu sauc par mīlestību. To spēcīgāko (vienam tā ir iekāre, vienam var būt romantiska aizraušanās, citam vēl kas). Pēcāk varbūt (vai arī nekad) kāda cita lieta spēcīgākā tad to dēvē par mīlestību. Es te aprakstīju tikai virzienu mīlestības pret pretējo dzimumu, kādu mājdzīvnieku, apkārtējiem. Ir vēl otrs virziens personas vecāki.
Respektīvi, kāda jēga manam garajam penterim! To ka, ja kāds (tu) mēģina sadalīt mīlestību, atklāt tajā ko jaunu, jaunas formas. No tā nemainās mīlestība kā tāda. Tā ietver visu. Mainās tikai konkrētās personas attieksme.