Pilsētas smirdoņa un nerimtīga skaņa, kas nav patīkama it nemaz. Sēžu autobusā, durvis vaļā, un vadītājs par gāzes pedāli šķiet ir aizmirsis jau labu laiku. Brīžiem šķiet, ka varētu no dusmām izšķaidīt autobusa stiklu. Pēc divām minūtēm būs pagājis laiks, kad varēšu droši teikt-kavēju! Riebjas. Tieku uz vietas ar desmit minūšu novēlošanos, neviens nekā nav pamanījis, par laimi, vai nelaimi, laiks rādīs. Sākas lielā darba darīšana, traks var palikt. Var arī nepalikt, kā nu kuram gribās. Mājās aizbraucu bez jebkādāmiem starpgadījumiem, tas laikam tāpēc, ka nesteidzos, ja steigtos, tad šoferim noteikti pēkšņi ceļa vidū iestātos amnēzija vai sāktu spiest urīnpūslis, vienalga, kaut kas noteikti notiktu... Kondukotore ilgi pētīja divlatnieku, un vēl centās noskaidrot, kas man viņu iedevis, vai tik neesot viltos.., beigās tomēr pierimās un sadeva sīknaudu, ko ar neviltou smaidu sabēru makā, man vienmēr ir neviltos samids, tas tāds ir no dabas, nekā nevaru padarīt! Esmu mājās, un viss par ko spēju runāt ir darbs, secinājums, karjeriste../darbaholiķe...

Datēts-21/03/06