| |
[Oct. 29th, 2026|04:26 am] |
“He who binds to himself a joy
Does the winged life destroy;
But he who kisses the joy as it flies
Lives in eternity's sun rise”
- William Blake |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2026|05:42 am] |
vakar I. atsūtīja bildīti ar vienu no savām kastēm un palūdza, lai kaut ko par to uzrakstu. agri aizmigu, ziņu izlasīju tikai šorīt, tad nu šorīt tas bija pirmais, ko darīju - ja Zanei kaut ko tādu palūdz, tad ir uiui... tad tas ir kā vērsim sarkanu lupatu parādīt. nē, nu, labi jau labi. vispirms aplēju kafiju. bet tad gan uzreiz ķēros klāt.
"protams, var lasīt grāmatas. bet var lasīt arī čiekurus kabatās atpakaļceļā no jūras. varbūt arī Tu jau sen gribi pateikt kādam, kurš vienmēr ir līdzās, ka nav nekā tāda, kas būtu vēl īpašāks? tagadne vienmēr ir visīstākais brīdis. mēs ierosinām, lai šoreiz pasaki to citādi. uzraksti mīļu vēstuli, ieliec kastē un sūti tik prom kopā ar visu labo, ko šim cilvēkam novēli pats."
Underworld "Born Slippy" klausos, šo rakstot.
bet arī šo klausos, šo rakstot: https://www.youtube.com/watch?v=kQ0XT9m0wt4
gaidu, kad I. beidzot pamodīsies. droši vien viņam nederēs tāds teksts. viņam nekad nekas neder. mani tas kaitina. ko tad tu man jautā?! ;>
nu, tā.
viss kā vienmēr gaistošs, netverams.
we're fleeting geese in the October sky
(viena no manām mīļākajām atmiņām par šo rudeni - tāds mīļš sīkums, tāds tiripiripļampampam - kā brienu pāri pļavai bildēt kaut kādus putnus, kas tur apsēdušies kā atstarpes taustiņš starp palikšanu un aizlidošanu tādā milzīgā barā, bet nevaru tiem tuvoties, jo iestiegu slapjumā, tāpēc tur tobrīd ir tikai galvas-uz-atpakaļu-atliekšana un paskatīšanās uz debesīm, un pasmaidīšana - ak, tad tu tas esi... mūžīgais, vienmēr pār mums visiem nomodā esošais zilums) |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2026|07:58 am] |
sad eyes, messy hair -
there is still enough time
to go home |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2026|02:51 pm] |
Žēl tomēr, ka galu galā neuzdāvināju Tev ne observatoriju, ne krāsu tūbiņas, ne visu šo 1. janvāra agrā rīta tukšās pilsētas pamestību. Tu izskatījies tik vīlies, kad ieliku Tev rokās vienu no saviem sarežģītākajiem nosapņojumiem: kuģa vietā stikla pudelē iestūķētu bruņurupuci, kas notur visu šīs pasaules smagumu.
- Ko man ar viņu tagad darīt?
- Nez, vari kaut kur nolikt un paskatīties uz viņu ik pa laikam vai vienkārši ļaut, lai putekļi izdara savu. |
|
|