| |
[Aug. 28th, 2026|06:34 am] |
vienu dienu I. man pajautāja, kāda ir dzīves jēga.
es teicu, ka nav dzīvei nekādas īpašās jēgas. mūsu vecākiem bija mazliet garlaicīgi, varbūt arī viņi viens otram pajautāja kaut ko no šī paša jautājuma sērijas, tāpēc nav īsti godīgi, ka mums tagad jādomā, kā nomaksāt visus rēķinus, vai būsim izgulējušies, lai varētu izdarīt to mazumiņu, ko no mums gaida, un jāuztraucas par to, vai otrs cilvēks jūtas laimīgs pirmkārt jau pats sevī un tad vēl arī būdams mums blakus...
es gribu nopirkt sev Kinder olu. simts gadus tā neesmu darījusi. šodien noteikti nopirkšu. vienkārši jau sēžu pie durvīm ieņēmusi zemo startu un gaidu, kad atvērsies veikals. uzrakstīšu, kas tajā olā bija iekšā, labi? es gribētu kādu no muminiem, bet diez vai man tā paveiksies. |
|
|
| |
[Aug. 28th, 2026|09:40 am] |
viss šausmīgi sāp, viss vienlaikus, it kā kopā ar visu to lieko, ko nēsāju sev līdzi, būtu nometusi arī savas bruņas. atbraucu uz Salacgrīvu, lai te padirnētu vēl pēdējās dienas pirms atgriešanās pie darbiem. kā izpaužas dirnēšana? pamodos agri, ietinos pledā un stāvēju uz balkona tik ilgi, kamēr vairs nebija nekā, par ko raudāt. bet tas viss ir uz labu. es to zinu. tas viss ir jāizraud. jāpārsāp.
te jau tagad ir tik kluss. rudenī te laikam viss izmirs.
tā arī šovasar neredzēju spāri. |
|
|