| |
[Aug. 12th, 2026|09:21 am] |
vienmēr domāju, nez kā tas ir, kad jāvaino tie, kuriem it kā teorētiski taču jābūt taviem vistuvākajiem. man nav neviena, ko vainot. varu vecākus un vecvecākus vainot pie tā, ka mani ir mīlējuši tik ļoti, ka dzīvē nejūtos laimīgi, jo neticu, ka kādam citam es nozīmētu vairāk kā viņiem.
reiz biju pie psihologa aizgājusi , jo bija raksts jāsagatavo par man tik mīļo pārliecības tēmu. un es viņai jautāju, kā tas ir, ja mani mamma un tētis vienmēr ir atbalstījuši un teikuši tieši pretējo, proti, ka man viss dzīvē izdosies, bet pārliecības par sevi tik un tā nekad nav. un viņa man saka, ka tas tā nevarot būt. es varbūt kaut ko neatceroties.
nu... varbūt.
:D |
|
|