| |
[Mar. 10th, 2026|07:01 am] |
zini, kad apzinos, ka esmu tik viena, cik esmu, es vienmēr arī sasmaidos.
jo zinu, ka pat Tu tā nevarētu.
saderam?
nu, nav jau tā, ka tās būtu sacensības, bet šī prasme būt tik vienai, cik esmu bijusi, esmu tagad un vēl būšu, ir kaut kas tāds, kas liek man justies par Tevi pārākai.
parasti jau gan vienmēr skatos uz Tevi kā no dziļas bedres uz tādu kā tālu, aukstu zvaigzni pie manām nakts debesīm.
it kā Tavs vienīgais uzdevums būtu spīdēt.
runājot par naktīm...
ziema bija gara, un es izskatos pēc ķēma, kas izlīdis no savas alas un tagad blisinās.
kad piezvanu tētim, viņš ir priecīgs, kaitinoši priecīgs, un piedzied man pilnas ausis ar saviem "pasaki man vēlreiz, kā tu teici daudzreiz".
Hiromi koncerts Liepājā esot bijis gadsimta notikums, saka tētis.
man mazliet žēl, ka savu biļeti atdevu.
varbūt aiziešu uz Pletnevu tepat Rīgā.
"Pletnevs iepriekšparedzams, no viņa brīnumus nesagaidīsi," tētis saka. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2026|11:01 am] |
vairs nejūtos kā pretzel
jūtos kā cheap_sunglasses
10. marta saule ir tāda otiņa
kas uzmanīgi atsedz kaulus
no kaut kā reiz bijuša
un pagājuša |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2026|09:54 pm] |
|
lielveikalā skanēja "kāpēc Tu skumdini mani?!" tik izjusti un žēli kāds to dziedāja, būtībā visa dziesma par un ap šo frāzi. tas bija baisi. es izlikos, ka mani interesē pelmeņu sastāvs. es nezināju, kur likt skatienu. man likās, ka citi arī nezina. |
|
|