| |
[Mar. 7th, 2026|06:40 am] |
“You are most powerful when you are most silent. People never expect silence. They expect words, motion, defense, offense, back and forth. They expect to leap into the fray. They are ready, fists up, words hanging leaping from their mouths. Silence? No.” ― Alison McGhee, All Rivers Flow to the Sea
biju saklikšķinājusi grāmatas "Can't Hurt Me" rezervēšanu bibliotēkā, bet atteicos no tādas domas
man laikam vienkārši ļoti patīk nosaukums - kaut kas tāds, ko murmināt sev pašai šallē, kad eju pretī pavasarim - cik ilgs ir tāds gājiens, jo pēdējie metri - un tomēr - can't hurt me |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2026|02:41 pm] |
es vispār esmu atteikusies no tik daudzām sevis versijām, ka atlikusi ir vairs tikai šī - klātpiesapņošanas versija
diena kā radīta, lai atgrieztos pie dajebkā
es zinu, es ticu, es nekad neesmu pārstājusi, es nekad nevarētu, neuzdrīkstētos
tādā dienā, kāda ir šī, pazaudējas tikai viens no maniem cimdiem
bet tie nav man mīļi cimdi
tāpēc labi vien ir
dažreiz cilvēki ir tik savādi - tādā nozīmē, ka dažreiz man nemitīgi gribas kaut ko pateikt, uzrakstīt - un kad esmu pateikusi vai uzrakstījusi, tā šķiet kā lavīna - neapturama
when it's cold i'd like to die |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2026|09:38 pm] |
klausos Deep Forest - Sing with the Birds
tur putns ievīterojas vienubrīd
varbūt tāpēc man te jau pavasaris
pilnā skaļumā
volume 10
tā dziesma ir viens vārds - float
atradās citroncilvēks, jo negaidīju vairs
bet par ko rakstīt kādam, kuru vairs negaidīji?
uzrakstīju par sajūtu
par to, kā kaut kad ļoti sen, ar tēti dodoties kādā no pirmajiem tālajiem braucieniem, tētis naktī modināja, kratot aiz pleca, lai paspēju redzēt kaut ko no kārtējās pilsētas, kurai braucām cauri
cik nu es redzēju, bet man laikam pielipa tēta priecīgais satraukums
"we're arrows flying from the womb and landing in a graveyard" |
|
|