| |
[Feb. 14th, 2026|03:41 am] |
es vakar nepamostos šūnapraides ziņas dēļ. salecos gan. un kārtējo reizi pārliecinos, cik klusi te ir.
man šodien jātiek skaidrībā ar trauku mazgājamo mašīnu, jo man tas šķiet vairāk nekā savādi, ka man tāda te ir jau gadus 6, bet ne reizi neesmu to ieslēgusi.
traukus gan man mazgāt ļoti patīk. atšķirībā no grīdu mazgāšanas. trauku mazgāšana man vienmēr ir pirmais solis, ieviešot mājās tīrību/kārtību. es nekad nedaru neko citu, iekams nav nomazgāti trauki. iedomājos, ka tad, ja es izmantotu trauku mazgājamo mašīnu, tā man palīdzētu, ļaujot pārlēkt šim solim.
joprojām ļoti pateicīga mīļajai tantei, kas nepagāja garām, kad vakar žāvos uz čaka/ dzirnavu stūra. tur pilnīgs melna ledus spoguļa posms. par ko es domāju, es reizēm domāju. kad neskatos, kur speru soli. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|05:57 am] |
šodien savāda diena, jo nejauši atradās bildes no manas 15 gadu dzimšanas dienas ballītes, kad es vēl biju populāra meitene.
un es skatos uz šīm fotogrāfijām un domāju, ka tur jau sen viss ir skaidrs.
atceros, ka tobrīd tikko kā bijām ievākušies C. ielas dzīvoklī.
man patika, ka vēl nav nekā no mēbelēm.
man bija ballīte burtiski tukšā dzīvoklī, kurā vēl nebija nekā no mums.
mamma jau no paša rīta mani bija apskāvusi, apdāvinājusi un pajautājusi, vai man šeit patiks dzīvot.
tad dzīvoklī sabira draudzenes un smiekli.
mēs ēdām no grīdas kā sunīši.
L. klusiņām pajautāja, kāpēc esmu uzaicinājusi E., jo viņa it kā neiederoties.
pēc tam es vairs nebiju populāra, tikai atšķirīga.
lūk.
man šorīt pietrūkst tās tukšā, vēl nemēbelētā dzīvokļa sajūtas. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|08:59 am] |
|
kam to var stāstīt? bieži aizskatos bezvēsts pazudušo sejās. reizēm domāju, ka šis cilvēks gan liekas kaut kur redzēts. vectētiņam bija tāda slimība, ka visi šķita kaut kur redzēti, kādu ļoti atgādināja. varbūt tas iedzimst. īsa instrukcija vientuļai valentīndienas pavadīšanai - aizstiep sevi uz tuvāko piemājas parku, kad krēslo, sagaidi brīdi, kad iedegas gaismas, jo ziemā tas tev vienmēr tik ļoti atgādina vienu no bērnības mīļākajām grāmatām par lauvu, raganu un drēbju skapi, tad uzlipini niecīgu sniega knibucīti kaut kur starp soliņu, uz kura vasarā bieži apmeties, lai palasītu, un apsnigušo rožu dobi, tad atrodi kādu pērno lapu, jo viņš nedrīkst palikt bez beretes, pat ja ir tik auksts, tik ļoti uzvelts no sniega. tad palecies un sasit plaukstas. nu, ja gribi, vari vispirms sasist plaukstas un tikai tad palekties. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2026|10:50 am] |
citreiz domāju, ka esmu viena no tiem, kuri, pašiem to nezinot, dzīvo laimīgi.
es bieži sev saku, ka nevēlos līdzināties viņām vai viņam.
bieži ir sajūta, ka tomēr līdzinos. tad cenšos atvērt kādu grāmatu. ja apnīk, izmantoju vietu starp lappusēm kā savu saulrietu herbāriju.
citroncilvēks saka, ka man esot labas, resnas ciskas.
saule ir mūsu viss. |
|
|