| |
[Dec. 16th, 2025|09:42 am] |
|
paziņa stāsta, kā aizķērusies aiz līdzenas vietas, lidojusi un piezemējusies, dzīvei pazibot gar acīm. arī man dienas kā commotio cerebri. un nav pat jālido. ir tikai jāpasaka kaut kas, lai būtu sajūta, ka iepriekš teiktais dzen uz priekšu pateikt divtik vairāk. "do you ever suddenly find it strange to be yourself," jautā klarisa lispektore. vienmēr, ne tikai dažbrīd un pēkšņi, mīļā Klarisa. man vienmēr šķiet, ka tas ir savādi - būt par sevi pašu. paspēju ziedoņdārzā nobildēt sniega kaķi. |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|06:38 pm] |
"Esi gan tu traka," tētis saka un gardi nosmejas.
Patiesībā es gribētu būt daudz trakāka. Esmu mazliet nojūgusies. Tas gan. Bet traka? Diez vai. Bet ja Tu esi kaut vai tikai mazliet nojūdzies, es nešaubos, ka arī Tu gribi būt izcils, nepārspējams savā nojūgšanās jomā, manu pelēkzilo čivinātāj.
Man nav ne jausmas, kas šis ir par gadalaiku. Bet es jūtos dzīvāka, nekā jebkad agrāk. Tāpēc, ka ir tik grūti. Kopumā. Grūti un smieklīgi. Grūtsmieklīgi. Es visu, ko dzīve man tagad piespēlē, uztveru kā košļājamās gumijas papīriņu "love is..." un tad tur katru reizi pieraksta klāt kaut ko neizturami cute, kas nu tik nevarētu būt šis "love is..." eju pa ielu un domāju savus variantus. |
|
|