| |
[Dec. 10th, 2025|05:39 am] |
right here, right now: https://www.youtube.com/watch?v=2rlQqWbp7rY
šorīt paskatos uz Pikaso versiju par Ziemassvētku vecīti un pēkšņi saprotu. katram tas tiešām ir kaut kas savs.
decembris, tas laiks, kad varu izlemt, ko ņemt līdz tālāk un ko labāk atstāt aiz muguras. man visur vinted reklāmas, bet esmu pārāk nepacietīga šķirties no tā, ko man vairs nevajag, tāpēc aizstiepju maisus uz otra elpa.
skatos youtube kādu jaunu sievieti, kura ņujorkā filmē savas pastaigas un sarunas ar nejauši sastaptiem svešiniekiem. interesanti, ko nu tur katrs par sevi pastāsta. man parasti ļoti patīk parunāties ar pilnīgi svešiem. es bieži tad pasaku daudz vairāk, nekā saviem tuvajiem. nesen veikalā parunājos ar kādu vīrieti, kurš klaiņo gar plauktiem kopā ar savu suni. mēs aizrunājamies par skumjām, kas mūždien dzīvo suņu acīs, neskatoties ne uz ko. bet, jā. domāju, ko es par sevi varētu teikt, ja uzrunātu mani. ka mana dzīve iedalās vienā lielā Pirms un Pēc? bet, ja tā padomā, neviens jau tā nenāca un nevilka strīpas. bet varbūt saruna iegrozītos tā, ka mēs iekāptu sniegā, uzveltu kādu sniegavīru. jā, droši vien, ka tā būtu foršāk. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2025|09:43 am] |
tāda neomulīga sajūta. kur esmu šo jau redzējusi? bet tad atceros - ā, pareizi. visur. tie ir tikai šie laiki. mušas māca bites, ka sūds ir labāks par medu.
un tomēr. un tomēr. es beidzot izguļos. pasūtu tētim vienu, nē, divas, nē, apaļas trīs grāmatas. visas Rachel Cusk. sev gribu uzdāvināt stāstu, eseju un dzejoļu apkopojumu "We'll Never Have Paris", jo tajā riņķī un apkārt par šo pilsētu, kurā neesmu bijusi. zināmā mērā visam šim pēdējam laikam varētu likt tādu apakšvirsrakstu.
kas vēl? bija jāpiesakās atvaļinājumam. paķēru sev augustu. četras nedēļas vasaras izskaņā tātad.
man šodien iešanas. es patiesībā jau kavēju. I should get going. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2025|12:34 pm] |
ko Tu vari man padarīt? aiz manis ne gluži zvaigznes. drīzāk ziema bez sniega. pret kokiem atstutēti, vēl neizvesti maisi, kas pilni ar pērnajām lapām. smaidu, jo tikko esmu kādam pateikusi "sorry not sorry". |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2025|05:34 pm] |
|
Zeme ir lietus sasūkusies. Tagad, kad šo rakstu, skatos uz orhidejas saknēm. Es tās redzu, jo puķpodiņš ir caurspīdīgs, ar plaisājuma efektu. Saknes ir biezas, treknas, bālas, pirkstiem līdzīgas. Ja ilgi skatos, man kļūst nelabi, liekas, ka stikls plaisā sakņu spēka dēļ. Bet es labi zinu, ka tas tā nav. Saknes ir tikai saknes un stikls - tikai stikls. Paskatos feisbukā uz kādu savu bijušo kursabiedreni, kura nupat uzrakstījusi grāmatu. Kaut kas par veļu laiku nosaukumā. Es nekad to nelasīšu, bet noskatos, ka viņa kā vienmēr tāda omulīga, priecīga. Es domāju, ko citu viņa zin, ko es nezinātu. Tad tramvajs aizver durvis man degungalā. Tad kāds kaut kur par mani droši vien domā, jo mani sāk raustīt žagas. Everything passes. Us too. All of us. |
|
|