| |
[Nov. 28th, 2025|01:02 pm] |
 |
|
|
| |
[Nov. 28th, 2025|10:26 pm] |
Zini, kādreiz (sen) man patika tumsa.
Tad ilgu laiku nepatika nemaz.
Tagad es skatos un mācos lielākoties tikai no nakts.
Ka visa šī plašā pasaule var aprīt mani nesakošļātu.
Ka esmu tik maza vēl.
Es nezinu, ko darīšu turpmāk.
Droši vien sāls ir tajā, ka jāiet tur, kur mani kaut kas visvairāk garlaiko, tātad pretim arvien ikdienišķākām ikdienām. Ja iziešu cauri tām, varbūt tur, aiz pelēkā, būs kaut kas labs. Kāds sestdienas rīts bez steigšanās. Piemēram.
Ja kādreiz nogursi no īstenības spilgtuma, atnāc ciemos pie manas priekšnojautu krēslas. Drīksti nenovilkt kurpes. Vienkārši iekāp.
Bet līdz tam es Tevi klusiņām turpināšu dievināt, ja vien Tu neiebilsti.
Kas cits man atliek?
Es mīlu Tevi. |
|
|