| |
[Nov. 20th, 2025|05:12 am] |
|
man tagad patīk, kad ārā ir tumšs. kad snieg, man sajūk, vai man ir 41 jeb 14. vienu dienu facebook grāmatlasītāju domubiedru grupā kāds ielika bildi ar otrādāk pavērstu gleznu, kur ar parasto zīmuli bija stūrītī uzrakstīti kādi neizlasāmi ķeburi, ar lūgumu tos iztulkot. pagaidām neviens ar prātīgu skaidrojumu nav atsaucies. tiek izteikti minējumi, kas tas varētu būt. man liekas, tas tā arī paliks. es droši vien gribētu, lai tā arī paliek. es vairs tik pat kā nelasu neko. nu, ja nu vienīgi zīmes - visas, kas trāpās pa ceļam. tas ir pārsteidzoši - Tu droši vien tam neticētu pats - cik daudzas lietas pārsvēršas par zīmēm, par kompasu. tās visas man saka, ka Tu esi uz pasaules. kaut kur. jebkur. bet Tu esi. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2025|06:21 am] |
|
tik daudz kas tāds jauks, ko var izdomāt, vai ne? var nopirkt sev pūkainu šalli ar bārkstīm abos galos, kurā tīties un vīstīties. var nopirkt sev origami kalendāru. saloci katru gada dienu kaut ko citu! salocies līdzi locāmajam arī Tu pats! noteikti bija vēl kaut kas, bet nevaru tagad iedomāties. kā man vienmēr promejot pajautā mans ārsts, varbūt esot arī kaut kas jauks, ko es varot pateikt? tad es parasti saku, ka dakterim tad droši vien jāuzliek sildīties ūdens tējai, jo īsi par jauko man nesanāks, haha. ziemā vienmēr ir tāda diena, kad sasnieg pāri visām iespējamības robežām. tad es sēžos tramvajā un braucu pie tēta. kad esmu izkāpusi no tramvaja, iekāpju autobusā un braucu vēl kādu brīdi. tad tētis mani vai nu sagaida pieturā vai arī nesagaida. es nezinu, kā ir labāk. varbūt, kad nemaz nesagaida? tad es stenēdama un pukstēdama (jo ārpus pilsētas ir sasnidzis tik daudz, ka ir pagrūti pārvietoties) aizsteberēju līdz mežmalai. un pastāvu zem egles zara. gaiss smaržo pēc ziemas un jauniem sākumiem. un... un viss. gaidu tādu dienu. tas arī viss. |
|
|